ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Es varu dusmuotīs un ruotīs, es varu prīcuotīs un līksmuot, es varu syudzietīs un teikt kū vālūs, bet tuo vysa pamatā ir muna volūda – muna dzymtuo tāva i muotis latgalīšu volūda. Kai prīceigs mozs bārns, kuram ir īdūta kompeta, tai arī prīceigs asu es, kuram ir dūts runuot latgaliski. Volūdys dzidrums i burveigo skaniešona, bet tinī pat laikā arī nūslāpumaineiba ir golvonais.

Ar volūdys spāku as eju tautā, as stuostu tautom puosokys i jautreibys, lai uzmundrynuotu. Un jī tak smejās, smejās tai ka vādars pleist pušu, jim daža vīnolga, ka jī maņa nasaprūt, jī redz, kai es jyutūs, jī dzierd tū prīku munā volūdā, jī prosa vieļ i vieļ. A maņ i nav gryuši, man prīks, ka citim prīks, voi jau maņ žāļ, volūda jau napīder tikai man vīnam, es ar tū dolūs, muocu citim, lai arī jī zyna, cik daudz laimis muna volūda nas.

Suopju breižūs as soku, kū vāluos muna dviesele, soku tū ar vuordim, bet tī skaņ pavysam sovaiduok. Voi sliktuok? Nā! Vuords vaer byut vīns un tys pats, bet golvonū jāgu as iznasu ar skaņi, ar intonaceji, lai cylvāki saprūt, ka volūdys dažaidis, bet suope to vīna. Tai runoj dviesele, tai runoj jei ar munys volūdys vuordim, jū jai tai ir vīgluok, jei tai grib, jū koč kas ir nūtics. Ja volūdai suop, suop arī cylvākam.

Muna volūda ir boguota. As prūtams nazynu vysus latgalīšu vuordus, bet dieļ tam maņ ir daudzi draugu latgalīšu. Sasiežam vysi pi golda i kai suokam runot par dzeivi, par tū kai kotram kluojas. I siežu es arī, klausūs, bet drusku nasaprūtu. Bet maņ tak vajaga zynuot, man vajaga saprast, par kū jys tai runoj. I es vaicoju. A izaruoduos, ka gapeļs iraida dakšeņa, a ļizeika – karūte. Vot i siežu as i štukavoju, nu tai kai i nadzeivojam tik tuoļi vīns nu ūtra, tika simteņš kilometru, tys daže nav tuoļi kai pa zuoļi, bet taipat tik boguotim vuordim muna volūda.

Tagadeņ as svešuokā pusī, te latgaliski cīši nivīns narunoj i saprast tože nasaprūt. Reizem ir gryuši, gribīs kū sovu, kai sātā, ka vysu myužu tik latgaliski runoj. Nu as i zvonu uz sātu. Zvonu, lai ar kaidu parunuotūs, lai dzierdātu meiļūs bolsus, kai arī latgalīšu volūdu. Cyutoži maņ jau apņeik runuot pošam ar sevi dūmuos vai pat skaļuok, kod nivīna nav. Nā nu tys jau nav grāks, kai soka, vajag parunuot ar gudrim cylvākim, it īpaši, ja runa īt par latgalīšu volūdu.

Tai nu es dzeivoju, dūmoju, sprīžu, runoju, smejūs, raužu i bādojūs, gremdejūs atmiņuos. Bet tys vyss munā meiļuokajā volūdā – latgalīšu volūdā. Tei ir volūda, kurā runuoja muni dzedi i babys, muna mama it tēte, runoj bruoļi i muosys, nu vysa muna rodņa. Bet pats golvonais, ka mēs turamīs pi tuo, mes naļaujam zaudēt tū, kas pīder mums, tū, par kū ir vārts dzeivuot – par volūdu, par dzymtū latgalīšu volūdu. Lai myusum runa byutum breiva i lai munim bārni i mozbārnim nav juosakaunej, ka latgalīšu volūda ir myusu dzymtuo volūda.