Albānijā lielākā daļa valsts amatpersonu runā angļu vai citā Eiropas valodā ─ franču, itāļu, vācu un grieķu valodā. Privātā uzņēmējdarbībā tā diemžēl ne vienmēr notiek, albāņu uzņēmēji izvēlas runāt savā dzimtajā valodā, kaut gan runā vismaz vienā svešvalodā, no kurām visizplatītākās ir angļu un itāļu valoda. Tulki tiek plaši izmantoti jebkura veida sanāksmēs, dažkārt tulks ir albāņu uzņēmēja asistents vai sekretārs. Līgumu slēgšana Albānijā ir gan mutiska gan/vai rakstiska. Albāņiem nepatīk dokumentu kārtošana un viņi cenšas lietas nesarežģīt. Arī privātajos uzņēmumos viena un tā pati persona var būt vadītājs, sekretāre, grāmatvede, kā arī šoferis. Lielākā daļa jauno albāņu (jaunāki par 35 gadiem) brīvi runā angļu valodā un bieži vien arī citās valodās, galvenokārt itāļu valodā.

Ārpus Albānijas robežām albāņu valoda kā uzņēmējdarbības valoda netiek izmantota, taču tās zināšanas kaut iesācēja līmenī ir svarīgas, ja radusies iespēja un vēlme attīstīt savu uzņēmumu Albānijā.

Par Albāniju mēs zinām salīdzinoši maz, bet interese par šo valsti gan kultūras, gan tūrisma ziņā turpina pieaugt. Runājot par otro, apceļojot Albāniju ik uz soļa var sastapties ar Envera Hodžas valdīšanas laika “pēdām” gan Albānijas politikā, gan arhitektūrā, iedzīvotāju domāšanā, reliģijā un vēsturē.

Kas tad bija šis Envers Hodža? Envers Hodža bija komunistiskās Albānijas Tautas Republikas izveidotājs, vadītājs un Albānijas strādnieku partijas pirmais sekretārs. Viņš bija Albānijas premjerministrs no 1944. gada līdz 1954. gadam un ārlietu ministrs no 1946. gada līdz 1953. gadam. Hodža ieviesa Albānijā ekonomisko izolāciju no pārējās Eiropas, aizliedza jebkādu reliģiju un izveidoja stingru valsts kontroli pār tās iedzīvotājiem. Iepazīstot Albāniju, atklājas fakts, ka albāņi daudzās jomās iedvesmojas no Ziemeļkorejas. Izrādās, iemesli slēpjas dziļā diktatūras un protekcionisma pielūgsmē, kuru tautai iemācījis varenais Envers Hodža daudzu gadu desmitu laikā, valdot pēc Otrā pasaules kara līdz 80. gadu vidum. Hodža savā valdīšanas laikā pamazām sagrāva jebkāda veida Albānijas diplomātiskās un ekonomiskās attiecības gan ar Padomju Savienību un Ķīnu, gan ar Dienvidslāvijas republikām. Tādējādi, pēc savas ēras beigām, kas iestājās vienlaikus ar viņa nāvi 1985. gadā, Hodža Albāniju bija pilnībā izolējis no pārējās pasaules. Tā nepazina ne komunistiskos Austrumus, ne kapitālistiskos Rietumus. Kaut gan 1991. gadā noritēja pirmās daudzpartiju vēlēšanas, iedzīvotāji baiļu dēļ savu balsi pārliecinoši atdeva Komunistiskajai partijai. Tikai pēc gadiem sāka veidoties koalīcijas no vairākām partijām. Diktators Hodža gadu desmitiem centās pārliecināt iedzīvotājus, ka viņi dzīvo vienā no pasaules attīstītākajām un laimīgākajām zemēm. Valsts iejaucās visās iespējamajās cilvēku dzīves jomās, ieskaitot privāto. Iejaukšanās izpaudās līdz absurdam novestos aizliegumos – nedrīkstēja veikt reliģiskos rituālus, turēt mājās kaķus un suņus, zvanīt pa telefonu uz ārzemēm, iegādāties privātos automobiļus, audzēt bārdu utt. Pat vilciena sliedes esot beigušās pie valsts robežas. Atļauts bija maz kas, toties tas, kas bija atļauts, faktiski bija obligāts. Hodža bija slavens ar spilgtiem politiskajiem uzskatiem, ko īstenoja arī dzīvē: piemēram, viņš nosauca Albāniju par pirmo ateisma valsti pasaulē. Šobrīd pēc oficiālajiem datiem zināms, ka lielākā iedzīvotāju daļa pieder islamticībai, taču realitātē tikai aptuveni 5% no šiem ticīgajiem piekopj savas reliģijas rituālus. Patiesībā Albānija Hodžas ietekmē mūsdienās ir kļuvusi par vienu no retajiem izņēmumiem pasaulē, kur dažādas reliģijas miermīlīgi sadzīvo un pat atbalsta kaimiņa izvēli. 70. un 80. gados Hodža visā Albānijas teritorijā lika izbūvēt bunkurus: tam par iemeslu bija teritoriālie strīdi ar kaimiņiem un paranoiskas bailes no nepamatotiem uzbrukuma draudiem. Bija plānoti 222 tūkstoši bunkuru, bet uzcēla tikai aptuveni 174 tūkstošus. Bunkuru celtniecības laikā bojā aizgāja ļoti daudzi strādnieki, tāpēc bunkuros redzamas piemiņas plāksnes šo cilvēku piemiņai. Bunkuri Albānijā ir visur, lieli un mazi un tā noteikti ir valsts ar visvairāk bunkuriem pasaulē. Jau šķērsojot Albānijas robežu, pārņem sajūta, ka esi nokļuvis slepenā militārā objektā vai Holivudas filmu uzņemšanas laukumā, kur uzņem filmu par karu – visur no zemes laukā spraucas šīs savdabīgās arhitektūras formas. Protams, pilsētās tie nav tik pamanāmi, bet pierobežas pļavas ar tiem burtiski nosētas. Bunkuri sabūvēti arī ceļa malās, māju pagalmos, dārzos un parkos – visur, kur pēkšņi varētu ierasties ienaidnieks. Statistika liecinot, ka Albānijā esot apmēram 24 bunkuri uz kvadrātkilometru. Vienlaikus smieklīgi un traģiski, jo šī absolūti bezjēdzīgā bunkurizācijas programma novājināja valsts ekonomiku, izlietodama milzu līdzekļus, kuru valstij tik ļoti trūka gadu desmitiem – cilvēki dzīvoja neiedomājamā taupībā, pat elektrību saņemot trīsreiz dienā uz īsu brīdi. Tikai pēc 1990. gada valsts atteicās no bunkuru sistēmas uzturēšanas. Šobrīd daļu bunkuru iedzīvotāji izmanto kā nojumes, noliktavas vai citas palīgtelpas, daži tajos ierīkojuši ceļmalas kafejnīcas, bet liela daļa ir vienkārši pamesti.

ALBĀŅU VALODAS DIENA