ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Valoda ir sākums. Valoda esam mēs, ikkatrs. Tā ir mūsu identitāte, raksturojums, saknes ar pagātni un asni nākotnei. Mēs dzīvojam interesantā pasaulē un laikos, kad valoda mainās ar mērķi palikt funkcionālākai, pēc iespējas īsākai, padarot izteikšanos vieglāku un veicinot laika ekonomiju. Šķietami var likties, ka latviešu valoda zaudē savu nozīmi, ienākot spēlēs laukumā lielajām, internacionālajām valodām, kurās runā simtiem miljonu cilvēku. Iespējams, bet šoreiz runāšu par sevi un sev doto un tikai.

Jau kopš bērnības man ir ļoti laba dzimtās valodas izjūta, ko uzskatu par savu iespēju -latviešu valoda ir būtiska manas identitātes un senču mantojuma daļa. Lai arī es esmu multilingvistisks cilvēks, kas pārvalda trīs valodas, cerot drīzumā apgūt ceturto, tomēr neviena no svešvalodām nav tik daudz man devusi un mācījusi, kā latviešu. Šo es reiz savā jaunības maksimālismā centos pat stāstīt kādam dzīves karuselī iepazītam ārzemniekam, cik ļoti man latviešu valoda ir nozīmīga, cik ļoti man tā ir vajadzīga – kā augam, kas, nedabūjis ūdeni savām saknēm, sācis vīst un nīkuļot, jo tikai caur savu valodu es varu just telpiski, just ar matu galiem un asinīm, just dzīves krāsas un garšu tā – pa īstam. Latviešu valoda man ir mācījusi empātiju – ieklausīties otrā, sadzirdot sāpes, kas nospiež otru vai laimi un prieku, kas pārpārēm no otra nāk. Tā man ir mācījusi dalīties savās emocijās un sajūtās, kļūstot par atvērtāku cilvēku, cilvēku, kurš nebaidās izteikties un aizstāvēt savu vārdu un savu domu, jo man ķešā vienmēr ir vārdu krājums, no kura pasmelties tos īstos un pareizos. Valoda mani ir vienojusi, veidojot tiltus ar visdažādākajiem cilvēkiem, kas runā, domā, smejas, raud un dzīvo vienā valodā. Caur latviešu valodu es esmu iepazinusi savu zemi – Latviju, tās kultūru un cilvēkus. Es esmu iepazinusi, cik valoda skaista un daudzveidīga var būt – gan kā pavasara strautiņa urgas tecējums, gan mutuļojoša kā palu krāces, gan rēna savā plūdumā kā mūsu Likteņupe (šeit gan paldies būtu jāsaka Kārlim Kazākam, kas man ar savu darbību pavēra skatu mūsu plašās latviešu valodas raibajā deķī, kā arī mūsu rakstniekiem un dzejniekiem, kas radījuši darbus latviešu valodā, iezīmējot, akcentējot un svinot mūsu valodas bagātīgumu).

Visbeidzot nevaram aizmirst arī par globalizācijas ietekmi un nepieciešamību mums, kā mazai nācijai, zināt arī kādu citu Eiropas Savienības oficiālo valodu. Arī šo iespēju man, mācīties citas valodas, deva latviešu valodas zināšanas, jo tās man ir kā stingri pamati (labās gramatikas, valodas sakarību un likumu zināšanas), uz kuriem var būvēt jebkuru citu svešo mēli. Caur latviešu valodu es kļuvu par profesionāli savā jomā, iegūstot izglītību, lai arī citas manis apgūtās valodas man problēmas nesagādā, tomēr latviešu valoda šajā procesā, kāpjot izglītības stikla kalnā, bija tā, ar kuru kopā roku rokā un ar kuras atbalstu veicu šos pašus pirmos nozīmīgākos soļus.

Atgriežoties pie stāsta par ārzemnieku, kam centos ieskaidrot par latviešu valodas nozīmi, tomēr secināju, ka tā ir svarīga man un to tik viegli nepārdot, to tik viegli neieskaidrot, ja mūsu sirdis un prāti runā dažādi. Secināju, ka valoda ir viena no manām sargājamām un spodrināmām dimanta oliņām, ar ko viss sākas, jo man ir mana sirds valoda, kas ir vitāli svarīga, tā spēlē manas dvēseles arfas stīgas skanīgā melodijā, kas raksturo manu dzīvi caur un cauri. Mana identitāte ir latviešu valodas caurvīta un veidota. Es ar lepnumu nesu savu valodu, kas man ir devusi tik daudz, ar pietāti un atbildību es to apņemos kopt, jo valoda – tā esmu es, tas ir mans pirmsākums, manas saknes un mana nākotne.