ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Pasaulē ir apmēram seši līdz septiņi tūkstoši valodu. Viena sīciņa daļa starp visām ir mana dzimtā valoda- latviešu valoda. Tieši šis valodas sīkums dara mani tik ārkārtīgi lepnu. Lepnu būt latvietei, domāt un runāt savā valodā, nest sevī latviskā kodu, lepoties ar savu kodolu.

Nebūs par skaļi teikts, ja apgalvošu, ka dzīvojam gadsimtā, kurā augstā vērtē tiek celts mākslīgums, labprātīga savas identitātes zaudēšana. Jebkurš drīkst un ir jebkas. Sieviete ir vīrietis, bērns ir pieaugušais, platas, vienveidīgas drēbes, rozā pūdeļi un bezpajumtnieks Pradas kurpēs. Cilvēce sasniegusi augšu. Šis ilgi mērotais vertikālais ceļš uz augšu nu nonācis pie griestiem. Finišs. Zilās ilgu puķes nav. Bēdīgi, bet fakts. Var palikt augšā, cieši piekļauties griestiem un kopā ar līdzīgi domājošajiem, turēties tik ilgi līdz kopā sajaucoties visām krāsām un domām, kļūt par lielo, pelēko masu, kas kādā brīdī žļurkstēdama veļas citas modes virzienā. Vai arī aizvērt acis un ļauties. Krist lejā, atgriezties pie saknēm, pie sava pirmsākuma- latvieša parastā. Sajust sevi, sajust neredzamos pavedienus, kas saista mūs gadsimtiem ilgi. Starp pelēkiem krāsu putekļiem atrast savu kodolu. To atvērt nav viegli. Par ilgi tas ticis apaudzēts ar viltotām vērtībām un svešzemju prasībām. Un tajā pašā laikā, tas ir tik viegli! Nostāties plaukstošā bērzu birzī, aizvērt acis un klusām nodungot “Saule aust” vai pavērties latviešu dārgumu lādē- Dainu skapī. Bagātības, kurām piekļūt varam tik mēs, latvieši. Lai zog, lai laupa svešzemju bandnieki, neviens, kam nav latvieša koda, šīm bagātībām nepiekļūt!

Pasaule allaž bijusi kontrastu pilna. Pirmajā acumirklī šķiet, ka tajā valda tik liela dažādība, ka to varētu salīdzināt ar haosu. Sniegs Ziemeļpolā, nesaskaitāma dzīvnieku un augu daudzveidība tropu mežos, saules pielietas smiltis tuksnesī. Kas gan vieno šo tik dažādo? Kā blakus ,uz salīdzinoši nelielas planētas, tik harmoniski spēj pastāvēt šīs lielās atšķirības? Un atbilde ir-  sava vieta un uzdevums. Pasaules šķietamais haoss ir kārtība. Vai leduslācis spēs izdzīvot Sahāras tuksnesī? Bet tropu skaistulis- tauriņš Somijas ziemā? Mums ir dota spēja pielāgoties, vairāk vai mazāk, bet, lai dzīvotu sevis labāko versiju, pasaules puzlē savs gabaliņš jāieliek īstajā vietā.

Liela daļa cilvēku zina vismaz trīs līdz piecas valodas. Uzskatu, ka, jo vairāk valodas pārzinām, jo bagātāki esam. Valodu barjera nereti ir milzīgs šķērslis, lai pilnvērtīgi izdarītu iecerēto. Valodu pārzināšanas bagātību varam audzēt visa mūža garumā un pats lieliskākais ir tas, ka to nav iespējams atņemt. Ar šo bagātību palīdzību nereti iespējams iegūt mīlestību, draugus, dažkārt arī labāku veselību, dārgumus, ko nevar nopirkt par visām zelta monētām kopā saliekot. Apzinoties savas valodas vērtību, savu mazās latviešu tautas un valodas lietotāju pulku, mēs varam dāvāt pasaulei savu pienesumu. Tikai latvietim un latviešu valodai piederošu redzējumu un zināšanas, kas papildina un dara pilnīgāku pasaules haosa kārtību.

Es esmu latviete. Tas ir mans kodols. Latviešu valoda ir mans kods ar kuru atveru sevi, savu patieso es, sevis vislabāko versiju, kura pildīta ar senču izlietajām asinīm un sāpēm, uzvarām un svētlaimes mirkļiem zem šalcošām priedēm kāpās, bezgala rāmiem mirkļiem sulīgās mežmalas pļavās lasot saules pielietas meža zemenes, Dziesmu svētkos silti uzsmaidot biedriem no Anglijas kora, jo mēs esam neredzamām saitēm sieti. Mēs esam latvieši.