ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Ikdienā sastopamies ar simtiem iespēju apzinātā un neapzinātā līmenī. Citas paskrien garām pat neatskatoties, bet citas muļķīgi, varbūt baiļu vai pašpārliecinātības, vai laika trūkuma dēļ palaižam savam skatienam. Dažas iespējas, nav svarīgi, vai nākotni iespaidojošas vai brīdi izkrāsojošas, tomēr iepinas mūsu ikdienas grafikā. Tās var būt mazsvarīgas, bet ne velti šādā sakarībā bieži tiek minētas Imanta Ziedoņa dzejas rindas, ka tādas lielas laimes nemaz nav, ir tikai tādas mazas laimītes, ir tikai tādi mazi ikdienības prieki… Mana mazā laimīte un prieks ir valoda visās tās izpausmēs.

Galvenokārt mana saskarsme ar valodas izpausmēm ir dažādi raksti e-vidē vai nedaudz saņurcītajās žurnālu vai avīžu lapās, asarām vai neaptveramas laimes ieskautajās vecvecāku vēstules, bet arī dziesmās, kurās vārdi nereti kliedz, sajūsmina, mierina, kā arī vieno kopībā, protams, arī neatsveramās sarunas draugu vai ģimenes ielokā, kas paver plašāku skatu vienam otrā. Valoda ir veids, kā ikdienišķa komunikācija kļūst par kaut ko jēgpilnu, virzītspējīgu un motivējošu domāt plašāk, paspēt vairāk un dzīvot vērienīgāk. Zilbe, vārds, teikums var izteikt daudz, bet vēl trauslāks un nozīmīgāks ir tas, kas slēpjas tā dzīlēs, tajā, kas paliek nepateikts vai neuzrakstīts.

Kaut arī nedaudz cits domu, emociju izpausmes veids, mūzika arī ir valoda! Valoda, kuru saprot visi, bet izprot tikai tie, kas saskata tajā iespēju. Tā var būt iespēja aizmirsties vai vēlreiz izdzīvot konkrētu sajūtu, iespēja atgūties no rutīnas vai atpūsties no rūpēm, iespēja elpot, dziļi jo dziļi. Iespēja būt mierā ar sevi. Viens, sākumā varbūt neloģisks, vārdu sakārtojums, kas, piemēram, izstāžu zālē pilda nosaukuma funkciju, vai virsraksts mūzikālam skaņdarbam var būt abstrakcija, bet sintezē ar cilvēku iekšējo pasauli, tas veido neskaitāmus uztveres labirintus. Tas ir jebkuras valodas skaistums.

Katrreiz, ejot garām raibajām veikalu vitrīnām vai sekojot dažnedažādākajām reklāmu vētrām, to būtība paliek otrpus uztverei. Cilvēka prāts nespēj izsekot mūsdienu informācijas burzmai, kas arī lielā mērā ietekmē dažādas ikdienišķas izpausmes. Šī te, savā ziņā šķietamo iespēju pārpilnība, var radīt milzīgu apjukumu, destruktivitāti un emocionālu izsīkumu, kas parastai būtnei kā cilvēks var radīt nepatiku pret to. Mēs neapzināti virzāmies uz to, ka šajā neizbrienamajā informācijas biezoknī nepamanām vienkāršas, viegli uztveramas, bet galvenais – būtiskas šķautnes. Vienkāršība pielīdzinās skaidrībai un izpratnei, kas reprezentē mūsu labbūtību, emociju un izpratnes skaidrību un spēju filtrēt ziņu impulsu straumi.

Arvien biežāk pārliecinos, ka cilvēku saziņa, neatkarīgi, vai tā ir valsts valodā vai internacionāla, vai kādā citā izpausmē, veido nozīmīgas savstarpējās reakcijas. Komunikācija ietekmē cilvēkus, veido savienojumus, iepazīšanās, kas pārtop draudzībā un veiksmīgās sadarbībās, pārtop tik ļoti nepieciešamajās iespējās. Valoda vieno, kā arī mēdz šķirt, bet galvenais, ka tajā notiek personības izaugsme un veidojas dzīves pieredzes krājkase!