ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Valoda kā aizsargbarjera? Viennozīmīgi, JĀ! Valoda, sabiedrībā ir kā virzītājspēks un bez tās nav iedomājama sabiedrības evolūcija un attīstība. Caur valodu cilvēks iepazīst pasaules burvību un arī sevi šajā notikumu ciklā. Ar valodu un vārdiem cilvēks “piesaka” sevi pasaulei un pauž tai savu interesi par notiekošo, kā arī vārds ir tas, ar ko cilvēks aiziet mūžībā.

Atskatoties vairākus gadu desmitus atpakaļ, var redzēt, ka latviešu valoda ir piedzīvojusi apdraudējumus izdzīvošanai, taču, neskatoties uz visām grūtībām, tā ir izdzīvojusi. Kā piemēram, 19.gadsimta vidū latviešu valodu kā valodu neviens nopietni neuztvēra, taču pēc vairāk kā pusgadsimta tā jau kļuva par valsts valodu un 21.gadsimtā tā ir savas attīstības un evolūcijas epicentrā. Tas pierāda to, ka bez cīņas nav uzvaras! Svarīgs ir fakts, ka latviešu valoda ir vienmēr bijusi un būs latviešu tautas dvēseles daļa, tā ir mūsu sirdsbalsīs un domās.

Mana valoda ir mana vizītkarte un piederības (etniskās izcelsmes) spogulis. Manas ikdienas gaitas nav iedomājamas bez latviešu valodas, jo tā ir manas garīgās un sabiedriskās dzīves pamats, tā vieno paaudzes un tautas kultūru. Runāt skaidri un saprotami, izmantojot plašu vārdu krājumu, nozīmē cienīt savu valodu un godināt to. To cik plūstoši un raiti mēs spējam izteikties, raksturo mūsu zināšanu līmeni un attīstības pakāpi, jo valoda ir visur – tā slēpjas mūsu emocijās, jūtās, darbībā un domāšanā, tā ir kā “ēna” kura ar neredzamiem pavedieniem savieno cilvēkus un sabiedrību kopumā.

Latviešu valoda ir skaista valoda, to kopt un slavināt ir mans pienākums un gods. Grāmatas un dzeja, kura top latviešu valodā ir fantastiska, lasot to skaļi galvā uzreiz iezīmējas autora izveidotais sižets un vārdu krājums palīdz “iekļūt” rakstnieka domu virpulī un tajā esošās rindas ir kā mūzika manām ausīm, kura tūlītēji uzlabo pašsajūtu un turpmāko darāmo darbu noskaņojumu.

Ticu, ka uzlabojot un attīstot savu valodu, es kļūšu spēcīgāka apkārtējo cilvēku vidū, jo ar lepnumu izrunāju katru jauniegūtu vārdu. Latviešu valoda ir nemirstīga, tā ir kā mūžīgā roze, kura turpina ziedēt un plaukt visā savā krāšņumā.  Latviešu valoda ir mana vislielākā dzīves iespēja un bagātība, kuru šajā dzīvē man nespēj atņemt neviens, tā ir mans lepnums un gods, jo tās neesamība atņemtu manu patieso būtību un tiesības būt īstenai latvietei. Labākas dzīves meklējumos, bieži dodamies uz ārvalstīm, kā Sprīdītis – laimi meklēt, taču ir jāatceras, lai kur mēs arī nebūtu mēs vienmēr nesam sevi līdzi, no tā izriet, ka latviešu valoda ar mums ir vienmēr un arī esot ārpus Latvijas robežām, mūsu spēkos ir to attīstīt un nest pasaulē.

Kā ir teicis J. Alunāns “Cik stipra būs mūsu valoda, tik stipri būsim mēs paši,” pilnībā piekrītu šim izteicienam, jo mums kā nekad agrāk ir nepieciešama skaidri definēta valodas politika. Nobeigumā vēlos piebilst, ka latviešu valoda ir manas saknes, spēks un gars, ko es kā savas valsts patriots varu stiprināt ikdienu.