Scroll Top

Autors: Dārta Andersone, Liepājas Universitāte

ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Domājot par savām iespējām, vienādojuma centrā nešaubīgi liekama valoda. Ne jau kura katra, bet gan dzimtā latviešu valoda. Senāk es to nemaz neapjautu, vien intuitīvi sajutu kaut kur dziļi savā būtībā.

Kad pabeidzu skolu, apkārtējā pasaule korī pauda nostāju, ka tagad ir īstais laiks, lai domātu par savas artavas pievienošanu sabiedrības kopējā katlā. Ko gan tāds apmulsis vidusskolnieks zina par pienākumu? Galvenais, ka saule silda pakausi un aiz loga vītero melnais meža strazds. Ilgi domāju, bet nesapratu, kas īsti darāms tālāk. Kādu vakaru spēja apskaidrība pārlija pār ķermeni kā silta gaisma – es taču neesmu tikai zīdītājs, kas elpo un mēģina izdzīvot, es esmu arī cilvēks, kas savu pārdzīvojumu spēj artikulēt sarežģītā zīmju sistēmā. Todien šķita, vasaras vidū ir uzplaucis otrais pavasaris. Tas bija arī vakars, kad tapa mans pirmais un apzinātais dzejolis.

Ceļš mani aizveda uz Baltu filoloģiju, kur stingras rokas pavadībā apjautu literatūras nozīmi ne tikai savā, bet arī visas cilvēces eksistencē. Trīs gadu laikā no vienkārša patērētāja kļuvu par literatūrzinātnieku. Izrādās, ka uz papīra drukātā valoda nav tikai izklaides rīks, bet gan palielināmais stikls, kas, pareizā leņķī uzlūkots, atklāj visu neglīto, visu skaisto, visu svarīgo un visu nenozīmīgo. Studiju process bija kā svaiga gaisa elpa – sarežģītie termini pēkšņi guva jēgu lielajā kopbildē. Cik organiski man izdevās valodā rast savu identitāti! Ar kaislīgu interesi sāku risināt sociāli nozīmīgus jautājumus, pievērsos feminismam un sievietes ķermeniskumam tekstā. Apkārtējo iedrošinājums un atzinīgie skatieni mani tikai motivēja turpināt. Braucot uz izlaidumu, autobusā redzēju savu pamatskolas skolotāju. Visai zīmīgi, vismaz man tā šķiet. Viņa nekad nebūtu iedomājusies, ka no kautra bērna pēdējā solā kļūšu par pārliecinātu sievieti un pašmērķīgu pētnieci.

Diplomu saņēmusi, nemaz nešaubījos par savu turpmāko virzienu. Liepājas vēju pluinīta, nokļuvu Rakstniecības studijās. Nav jābīstas no pārmaiņām, jo tās ir auglīga augsne izaugsmei. Manī bija pārgājusi vēlme uzlūkot tekstu, pašai paliekot ēnas pusē. Arī man ir ko teikt! Kā jau katrs rakstnieks, es gribu pastāstīt par savu bērnību, par savu neesošo tēti un vasarām zem liepas. Es gribu skaļi kliegt par pāridarījumiem un čukstēt par vientulību. Es gribu izlīt uz papīra kā ievainots dzīvnieks, nekautrējoties par asinīm, kas šķaidītas ar asarām.

Vai es būtu pārtikušāka, veiksmīgāka un ietekmīgāka, ja būtu izvēlējusies kļūt par ārsti vai juristi? Jā, iespējams. Vai es būtu guvusi tik pat lielu piepildījumu, ja sekotu sabiedrībā valdošajam uzskatam, ka literatūra ir tikai necila brīvā laika pavadīšanas iespēja? Nē, jo valoda ir mana iespēja veikt revolūciju pie sava rakstāmgalda.