ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Katram no mums šūpulī ieliktas vērtības, bez kurām dzīve līdzinātos vienmuļai, melnbaltai filmai. Viena no šīm dāvanām ir mūsu dzimtā valoda, kas ļauj izteikties un uzklausīt, gūt zināšanas un pilnveidot tās. Dzīves esence rodama izziņas procesā, kas padara mūs par īpašniekiem tādai bagātībai, ko pat prasmīgākais laupītājs nekad neatņems. Laikam ritot, tā pieņemas apmēros, ļaujot skaidrāk ieraudzīt iekšējo pasauli un neliedzot izpratni par sevi arī citos. Ar valodu tāpat kā ar laimi – tikai daloties tajā ieraugām lielāko patiesumu un vērtību, ko tā spējīga sniegt.

Ne velti dzimtā valoda dēvēta arī par mātes valodu, tā ir mūsu pirmā saziņas iespēja, kas vairo priekšstatu par sevi, pasauli un tās procesiem. Ar to saprotam ne tikvien vārdiem, bet arī zīmēm, pieskārieniem un mīmiku izsakāmo. Dzīves laikā valoda ar komunikācijas un mācību procesa palīdzību kļūst krāšņa, papildinot leksikas vācelīti ar pareizu un neordināru vārdu kopumiem. Tā nojauc barjeras, kas ierobežo spēju formulēt prāta dziļākajos nostūros glabātās domas, izteikt vārdiem savas jūtas un emocijas. Ikkatram nepieciešams izteikties, vienalga tās būtu labās vai sliktās domas, ko prāts izveidojis. Cilvēks bez valodas to noglabā sevī, tādejādi kaitējot kā pašam, tā apkārt esošajiem. Runāt, rakstīt, dziedāt – jebkurš no šiem izpausmes veidiem ir mūsu saziņas iespēja un tieši dzimtā valoda ir atslēga ne tikai prāta, bet arī sirds atbrīvošanai no sloga.

Vai nav burvīgi otrā pasaules malā satikt kādu, kurš runā vienā mēlē ar tevi? Tieši šā iemesla dēļ ārvalstīs veidojas tautu kopienas, kas pulcējas, lai komunicētu dzimtajā valodā un rastu piederības sajūtu, atrodoties tūkstošiem kilometru tālu no mājām. Valoda ir kultūras daļa, kas mūsos iesēta kā pieneņu pūka, kas tikai gaida vēja plūsmu, lai aizlidotu pareizajā virzienā un priecētu ceļā satiktos. Tā ir dzīva un, ilgi nepielietota, palēnām izzūd no prāta, vietā stājoties citai. Arvien biežāk sastopamies ar dažādu valodu sajaukšanos, radot jaunvārdus un paplašinot spēju izteikties sev līdzīgi domājošo vidū. Lai arī ne visi ar šo procesu ir mierā, tā ir iespēja, kas valodu atdzīvina un padara atbilstošu laikmetam, ļaujot tās lietotājiem izpausties sev ērtākā formā.

Nenoliedzami, svešvalodu apguve ir atslēga uz ārpasauli, jo valodas robežas vienlaikus nosaka mūsu pasaules limitus un tikai valoda padara mūs brīvus, pavadot ceļā uz ikkatru izsapņoto mērķi. Bez tās mums būtu liegta iespēja doties plašajā zināšanu visumā, novelkot stingras līnijas ar to, ko spēsim apgūt un pieredzēt. Bez valodas mēs neesam nekas, vien tukša lapa, ko svešie aizpildīs pēc savas gribas, padarot mūs par visu, tikai ne to, kas patiesībā esam. Valodu ir daudz un katra no tām dažāda, visas nekad neapgūsim, taču mātes valoda vienmēr glabāsies mūsos kā kvēlojoša ogle, radot siltuma sajūtu pakrūtē.