ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Mūsu skaistā, izkoptā latviešu valoda-ir dzirdēts, ka ārzemnieki mūsu valodu raksturo kā dziesmu-valodas raitums radot sajūtu, ka mēs dziedam. Latviešu tauta ir dziedātāju tauta jau gadsimtiem ilgi. Tomēr-ja es neesmu ne dziedātājs, ne talantīgs rakstnieks-kādas ir iespējas, ko valoda sniedz man?

Valoda ir mana iespēja izjust, saprast un dzīvot līdzi latviešu izcilo rakstnieku sniegtajam, ļaut viņiem joprojām dzīvot viņu darbos. Imants Ziedonis ir dzīvs motociklos, kedās un apziņā, ka tādas lielas laimes nemaz nav. Šajā klinšainajā, Lojas upes ieskautajā nostūrī, viņš mums māca-dziediet! Mums ir jādzied gan mūsu veiksmēs, gan neveiksmēs-un visvairāk jau “brīžos, kas jātiek pāri nejēdzībām”. Dziedot mēs apvilksim baltu kreklu, nepadosimies, neizsamisim…  Imanta Ziedoņa dvēsele dzīvo arī Edgara Liepiņa dziedātajās pīles, kas kliedz naktī. Vizmas Belševicas meitenīte Bille joprojām skrien pa Vārnu ielas apaļajiem akmeņiem basām kājām. Nāks un ies gadi, mainīsies valdības, prezidenti –bet mazā meitene Bille joprojām skries pa šiem akmeņiem, joprojām jutīsies nesaprasta pieaugušo pasaulē. Vizma Belševica dzīvo savā valodā-un dzīvos tikmēr, kamēr mēs to saglabāsim. Es. Tu. Mēs. Gan apburošo dūdieviņu, kura zilbēs joprojām ir jūtams Jānis Endzelīns, gan kailo, vēju aplauzto koku, gan gadiem pilnu satīto kamolu.

Valoda ir mana iespēja saglabāt ne tikai šos un citus izcilos rakstniekus, viņu radīto un izkopto, bet arī saglabāt un noturēt dzīvus savas dzimtas stāstus. Tos turpināt nodot no paaudzes paaudzē. Vecmāmiņu mēs zaudēsim, bet viņas stāstīto mēs varam saglabāt. Kara radīto postu ģimenē, ilgas pēc brāļa, kuru armija aizvilka sev līdzi un kuru vecmāmiņa nesatika 40 garus gadus. Daži vārdi, kuros ieslēptas milzu sāpes, skumjas, asaras, bet tajā pašā laikā-liela, liela mīlestība.

Es varu spēlēties ar valodu-radīt savu iedomāto pasauli, ceļot gan tālu, gan tuvu, kā arī savā domu ceļojumā iesaistīt citus. Valoda ir kā tilts, kas savieno iedomu pasaules bērnībā, neprātīgas iemīlēšanas jaunībā un ģimenes vērtību nodošanu tālāk vecumdienās.

Kritiķi, sliņķi un citādāk domājoši varbūt teiks-kāpēc gan mums šo valodu vajag, kāpēc tā būtu jāizkopj, mani taču saprot. Varbūt. Tomēr nekas nelīdzinās sajūtām, kad viss lielais dziesmu svētku koris reizē, vienā elpas vilcienā, dzied-zilzibeņu pērkons spēra…nāvi, dzīvi Latvi slēdza…

Valoda ir mana iespēja neļaut, lai kāds aizmirst, ko mums nozīmē mūsu latviešu valoda. Cik daudz tai ir darīts pāri. Man ir dota šī iespēja to noturēt dzīvu, popularizēt un saglabāt. Ļaut vienam no mūsu tautas svētumiem nezust. Saglabāt to, gluži kā gaismas pili, bet neļaut tai nogrimt, neļaut valodai kļūt par vergu, nicinātai un zākātai.

Mūsu tauta elpo mūsu valodā, tās liktenis ir bijis ieausts vārdos un tautasdziesmās. Šī iespēja, kas nav dota daudziem, tikai mazai saujiņai cilvēki Baltijas jūras krastā-saukt latviešu valodu par savu dzimto valodu. Tā ir lielākā, spēcīgāka iespēja kā saglabāt lepnumu par savu tautu un brīvību-noturēt to dzīvu.

Nāks un ies gadi, mainīsies valdības, prezidenti, bet latviešu valoda dzīvos. Laima lems par mums, mūžam nerims Daugavas krāces-un mūžam nezudīs gan mana, gan latvju tautas apziņa-valoda ir mana un mūsu iespēja noturēt dzīvu mūsu tautas likteni un tajā ieaustos dzīparus.