Autors: Elīna Štencele, Rīgas Tehniskā universitāte

ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Klusums. Esmu ievilkusi elpu, lai runātu, taču vārdi neskan. Klusums. Gaisā jūtama pavasara tuvošanās- putni, skanīgi vīterodami, traucas apkārt un iedzīvina šobrīd vēl pelēcīgo skatu, saules stari atspīd no kūstošajām lāstekām, un krokusu galviņas spraucas ārā no tikko modušās zemes. Tāpat arī jūtams, kā no mana prāta labirintiem cenšas izlauzties domas. Iegrimstu tajās…

Bērnībā mēs esam zinātkāri asniņi, kas vēl nenojauš, cik bargs var būt ziemeļu vējš. Mūsu valodā vārdu nav. Izzinām apkārtējo pasauli, apbrīnojam katru kripatiņu un vienkārši ļaujamies notiekošajam. Prieks par visu jauno ir tik neviltots, ka nemitīgi dzirdama ķiķināšana un pārsteiguma saucieni. Mēs runājam vienā valodā un saprotam citus, jo atrodamies uz viena- izzināšanas ceļa.

Laikam ejot, mēs augam un no asniņa kļūstam par tiem, ko vecāki ielikuši mūsu kodolā. Kāds izaug par reibinošu liliju, kuras valoda ir pilna ar vārdiem, kas liek aizmirst ikdienas problēmas, kāds cits izaug par trauslu puķuzirnīti, kas klusītiņām vēro dzīvi un vārdus izdveš vien retu reizi. Dziedinošo kliņģerīšu valoda palīdz pārdzīvot mūsu nolauzto lapu sāpes un dod spēku nebaidīties veidot jaunus dzinumus.

Līdz šobrīd redzamajam ziedam katrs esam ticis pa savu šķēršļiem pilno ceļu- centieni pierādīt sevi, kamēr atrodies citu ēnā, un apliecinājuma valgmes trūkums. Lai gan kopš mazotnes runājam vienā valodā, ir sajūta, ka cits citu nesaprotam. Ceļa garumā esam bagātinājuši valodu, tāpēc uz vienu notikumu skatāmies katrs no sava skata punkta. Mēs nevaram prasīt, lai otrs dzīvi redzētu tāpat. Nezinām, kādu ceļu otrs ir gājis, lai tagad varētu stāvēt ar augstu paceltu galvu, tāpēc mēs nenosodām. Ar iejūtību mēs neļaujam citiem ziediem novīst un dārzu saglabājam krāšņu.

Klusums. Sakāmā ir tik daudz, bet telpā valda klusums. Atmiņā ataust Raiņa teiktais: “Valoda nevar būt bez domas, doma var būt bez valodas.” Bet man taču ir gan doma, gan valoda… Kāpēc es nespēju sakopot domas un palaist tās brīvībā?

Te nu es atceros par orhideju, kas cēli stāv uz palodzes un caur loga stiklu gadiem ilgi noskatās uz dārza puķēm. Tai nekad nav bijusi iespēja izteikties un dalīties savās domās, vienīgi pagriezt savus ziedus uz dobes pusi un pasmaidīt. Arī starp mums ir cilvēki, kuru valodā vārdu nav. Ikdienas steigā aizmirstam, ka arī viņi vēlas būt uzklausīti. Tikai nedaudz cilvēcības, un viss ir iespējams. Cilvēcība ir vienīgā valoda, kuru sapratīs visi, neatkarīgi no tā, kādām vētrām gājuši cauri. Tā ir valoda, ko dzird arī kurlie un kurā runā mēmie. Cilvēcības valoda ir mūsu vienīgā iespēja dārzā, kur svarīgs ir ikviens, saglabāt simbiozi.

Klusums. Galvā vēl joprojām šaudās domas. Atklāsme, ka šīs domas mūžīgi var palikt tikai manā galvā, ja neļaušu tām lidot. Zinu, ka šobrīd valoda ir mana iespēja tikt sadzirdētai un saprastai. Ievelku elpu, aizveru acis un saku: “Ieklausieties…”