ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Valoda ir neierobežoti skaista. Tā ir ceļš uz draudzību, uz mīlestību un reizēm arī uz naidu, tomēr kas būtu pasaule bez valodas? Kas būtu Latvija bez valodas? Vai mēs spētu mīlēt? Vai mēs spētu dzīvot bez tās? Cik jautājumu man būtu jāuzdod, lai es uz tiem atbildētu? Lai saņemtu atbildi? Vai tomēr tie ir tikai retoriski? Vai valoda ir mana iespēja? Ralfs Voldo Emersons reiz teicis, ka valoda ir pilsēta, kuras uzcelšanā ikviens cilvēks iemūrējis savu akmeni, un es domāju, ka ikviens no mums varētu tam piekrist, pamatojoties uz Raiņa teikto, ka ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet. Valoda ir liels un smags cilvēku darbs, kas, lai arī gana grūti darāms, rezultējas ar mīlošu saimi, kas, savā starpā sazinoties, izjūt vienīgi lepnumu un laimi.

Mana valoda ir latviešu valoda un tā būs tik ilgi, cik mēs, latvieši, būsim. Tik ilgi, cik mēs tajā runāsim un sazināsimies, smiesimies un arīdzan skumsim. Taču ar valodas esamību vien nepietiek, lai valoda ziedētu. Latviešu valodas augsne ir auglīga, tā ir iespēju pilna, kas arī nozīmē, ka tajā viegli iemitinās dažādas nezāles, piemēram, anglismu un rusismu veidolā, kas pēc iespējas ātrāk ir ar visdziļākajām saknēm jāizrauj, lai mūsu valodai būtu vairāk zemes, kurā uzplaukt un ziedēt visā tās pilnībā. Valodas kopšana sākas ar ikvienu no mums, ir jāapzinās tās vērtība – tā dod iespēju pilnvērtīgi sazināties, sazinoties veidot draudzības, un draudzējoties iemācīties mīlēt. Valoda ir salīdzināma ar puķu dārzu, un tas ir mūsu pašu ziņā, vai pieļaujam, lai tas izžūst un kļūst tārpu sagrauzts, vai rada vidi, kas pievilina pie dzīvības turošas bites, kuru zuzēšana liek ausīm smaidīt. Es nevēlos pieļaut, ka neizkoptas valodas dēļ nākamajām paaudzēm nebūtu iespējams pastāstīt, kas ir draudzība vai mīlestība. Viņiem ir jāzina, cik neierobežoti skaista un kopta var būt valoda, kurā atzīties mīlestībā. Vai mēs spētu pateikt ’’es mīlu Tevi’’ ārpus šo trīs vārdu robežām, ja mūsu valoda nebūtu tik bagāta, kādu to padarījuši visi mīlētāji pirms mums?

Valoda ir mūsu iespēja dzīvot dzīvi. Bez tās mēs nejustu, neprastu paust un neprastu arī dot. Vai tā ir zīmju valoda, mākslīgā valoda, literārā valoda, mīlestības valoda  – tam vairs nav nozīmes, jo tas, ka mēs caur valodu sazināmies, nozīmē to, ka dzīvojam. Un tas, ka mēs dzīvojam, nozīmē to, ka varam būt. Laimīgi. Skaista un kopta valoda ir mūsu iespēja audzināt bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus skaistā un koptā valstī. Audzināt viņus, mīlot un lolojot. Valoda man ir devusi milzīgu bagātību, ar ko lepoties katram garāmgājējam, kas satikts, ceļojot, katram balodim, kas virs manas galvas priecājas par savu esamību. Valoda ir mans lepnums, kurā es varu dziedāt, es varu runāt, mīlēt, domāt un visādi citādi būt. Es mīlu valodu, to kopju un par to rūpējos, tādējādi padarot to izmantojamu tiem, kas dzīvos pēc manis. Valoda ir mana iespēja būt.