ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Es esmu netulkojama vienība, netulkojama ir mana latviskā dzīvesziņa ar tautasdziesmām, kapusvētkiem un Saules laikriti. Es dzīvoju PaSaulei pasaulē, kura par šķietamu mērķi izvirzījusi dažādā un citādā pieņemšanu, ar otru roku mēģinot visus nolīdzināt pēc vienādiem principiem vai sadalot mazākās interešu pārvaldības grupās. Bet latviskajā dzīvesziņā katra dvēsele nāk pasaulē balta, tīra no grēka un bez vajadzības iederēties; ar labu nodomu, ko vairot caur savu labās gribas darbu, izprotot sevi kā pasaules daļu. Un tajā brīdī, kad doma galvā tiek pateikta skaļi vārda ietvarā, mēs sevi materializējam. Un jo precīzāka šī izpausme ir, jo precīzāk mēs saņemam atpakaļ to, ko manifestējam. Vīrs un vārds.

Mēs vienmēr esam dzīvojuši konvenciju, kodu, simbolu un abriviatūru pasaulē, kur gandrīz viss pakļaujas pieredzes, vides un individuālā rakstura interpretācijai. Valoda ir sarežģītākais konvencionālais kods, kas joprojām eksistē vairāk kā 7000 variācijās visā pasaulē. Kods, kuru izprotot, mēs kļūstam arī par kultūras nesējiem, pratējiem un sapratējiem, jo tieši valoda nes sevī dziļāku izpratni par tautas vērtībām un pasaules uztveri – kultūras simboli, frazeoloģija, netulkojamie vārdi un to savienojumi – vienības, kas norāda uz cilvēces brīnišķo dažādību kultūru un valodu kontekstā. Kad runājies ar Pakistānas pamatiedzīvotājiem, kas uzauguši Karačā ar 22 miljonu cilvēku populāciju, tiem ieplešas acis, uzzinot, ka kaut kur eksistē tāda nācija kā latvieši – mazāk kā divu miljonu cilvēku pārstāvniecībā, bet ar divām valodas tradīcijām, abas no kurām ir dzīvas un pelnījušas būt, ja jau tik ilgus gadus pratušas pašsaglabāties un attīstīties mūsu tautas apziņā.

Es vienmēr esmu ar godu saukusi sevi par latvieti un latgalieti, bet diemžēl, dzīvojot savā valstī, kurā esmu pamatnācijas pārstāve, ar savu latgaliešu valodu nokļūstu minoritātes statusā, kas liek aizvien uzdot jautājumu – ar kādu mērķi mēs pastāvam kā nācija un ko ar šādu attieksmi gribam parādīt pasaulei?

Valoda ir primārais kods, kurā mēs iemācāmies aprakstīt sevi un pasauli sev apkārt, kurā formulējam savas vēlmes un vajadzības, kurā mācāmies mīlēt un piedot. Kā justies piederīgai valstij, kur mans latgaliskais latviskums nevienam nav vajadzīgs? Kur manam novadam tipiskā valodas laušana tiek uztverta kā nevēlams akcents darbam medijos? Kur joprojām likumdošanas līmenī tiek kultivēti stereotipi par Latgali kā par zemāk izglītotu un ekonomiski mazāk attīstītu perifēriju? Kur nevar saprast mani, jo nevar saprast manu primāro latgalisko pasaules skatījumu?

Jā, valoda ir mana iespēja dalīties ar prātā jūkošo patērētāju pasauli ar latvisko dzīvesziņu un tās pamatvērtībām – ne sunīti kājām spert, ne guntiņas pagalīti. Latviešu garamantu sematisko slāņu pētniecība un izpratne ir mūsu tautas meditācija, ietērpta jau gatavos vārdos, mantra, ko skaitīt sev, nemeklējot sevi jogas pozā Indijas vidienē. Mums viss jau ir, un viss jau ir mūsu valodā. Bet nepietiek tikai ar to, ka valoda faktiski pastāv, nepietiek ar gramatikas likumu pārzināšanu vai Raiņa dzimšanas gadu iekalšanu no galvas, lai valoda varētu būt pašpietiekama – tajā ir jādzīvo.

Grybūt voi nagrybūt, mes navaram izdziest nu seve tū kuļturys kodu, kū myusūs īlīk sevkura volūda, kū zynom. Manī ir koč kas nu krīvu dzetkys, latvīšu tautumeitys i latgalīšu buobys. I tikai kuļturys kontekstā kotrs nu itim vuordim atrūd pareizū interpretaceji. Latvīšu i latgalīšu volūda ir muna īspieja izprast pasauli i sevi. Bet taipoš latvīšu i latgalīšu volūda ir muns īrūbežojūšais faktors, grybūt byut pasauļa pilsūņam. Latgalīšu volūda ir muns īrūbežojūšais faktors, grybūt byut latvīšam Latvejā.

Es cīš grybātom ticēt, ka latvīšu i latgalīšu volūdys dzeivuos myužam, tok juos zaudej pozicejis jau tān lelūs pasauļa volūdu prīškā deļ tam, ka mes volūdu uztveram kai komunikacejis formu, na dali nu seve i sovys etniskuos byuteibys. Izkūpta volūda īškeji sakūptā cylvākā ar teiru nūdūmu ir vīneiguo obeju volūdu pastuoviešonys vareiba, kab mes nu latvīšim i latgalīšim ar taisnu muguru i susātivi napuorsavieršam par staigojūšim, sevi nazynūšim nabašnīkim ar putekļainim pakrieslim aiz mugorys. Tok iudiņs sleipej akmini, na ūtraižuok. Vuiceisimēs redzēt, na tik vērtīs i dzierdēt, na klauseitīs. Pyrma kotrs, tod vysi sūpluok.

Lec pati meitiņa
No ratiem ārā,
Negaidi tautieti
Izceļam. /L.tdz./