ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Es iemērcu kājas dzidrajā strautā un tas ar mani vairs nerunā. Es palūkojos augšup mākoņu rindās un tie vairs neveido skaistus mākslas veidojumus man saprotamā valodā. Un kaimiņu kaķis vairs neglaužas man pie kājas, murrādams savu dziesmu. Kad biju mazāka ar mani runāja Māte Daba- gan caur vēju, kas traucās šurp no ziemeļiem, pazustdams priežu galotnēs, gan ar gājputniem, kas laidās pāri tīrelim, nesdami citas pasaules dvašu. Vai es esmu aizmirusi valodu kādā mēdz runāt Māte Daba?

Tiekot noslīcinātai  pasaules negatīvajā vilnī, es lēnām pazaudēju sevi. Neapmierinātas sejas, cilvēku plūsma, negatīva aura, kliedzienu pilnas ielas, raudas, ilgas un gaidas. Manas plaušas piepildījās ar neziņu un neizpratni, līdz es vairs nespēju paelpot un beidzu savu veco dzīvi ar  nāvējoši sāpīgu atklāsmi. Kā es varu gaužām lūgties pēc tā, lai viss man dzīvē beidzot kļūst skaidrs, ja es esmu iemācījusies tikai pusi savas valsts valodas.  Es nevaru liet asaras par to, ka vējš vairs nesvillpo manās ausīs un ūdensteces nečalo saulleszaķu ietērpā, ja es nespēju saprast sabiedrības valodu- visas sāpes, ciešanas un ilgas.

Tāpēc, kā ceļamaizi es paķēru vien savu vēlmi pēc apskaidrības un devos krēslā iētērptās Rīgas ielās. Vispirms savā  ceļā  es sastapu nedzirdīgu jaunekli, kurš centās mani uzrunāt zīmju valodā. Es vēlējos kaut spētu atrast šajās kustībās saliktus un pakārtotus teikumus, bet vienīgais, ko savas neziņas dēļ spēju saskatīt, bija zēna ķermeņa valoda. Tas cīnījās ar alkām pēc sabiedrības sapratnes un vienlīdzības. Gluži kā ikviens sabiedrības loceklis. Nākamais manas apskaidrības pastaigas ciemiņš bija vīrietis alkohola reibumā. Tas grīļojoties virpuļoja cauri pilsētas neapdzīvotajam rajonam, aizskardams gandrīz katru garāmgājēju- gan ar savu nekontrolējamo ķermeni, gan ar nekrietniem vārdiem man zinājamā mēlē. Noklīdušais vīrietis bija pazaudējis savu dzīves ceļu un, gluži tāpat kā es,  meklēja veidu kā tikt galā ar apskaidrības neesamību. Mani pēdējie vakara viesi bija ģimene ar bērniem, kas ķīvējās savā starpā. Ieklausoties ģimenes sarunā un saprotot valodu, es secināju to, ka vecāki nevarēja atļauties bērniem nopirkt veikalā kāroto. Inflācijas un mazās peļņas dēļ, ģimene dzīvoja pieticīgi un tādi prieki kā šokolādes tāfelīte, nebūtu ģimenei pa maciņam. Es redzēju kā, ieraugot mani- apskaidrības meklētāju, vecāki nokauninājās un pieklusināja bērnu balsis, lai man nevajadzētu raizēties par nabadzīgās sabiedrības valodu.

Lai gan mans ceļa mērķis bija noskaidrot kāpēc es esmu piemirsusi Mātes Dabas valodu- kamdēļ upes ar mani vairs nerunā un kaimiņu kaķis pie kājām vairs tik skaļi nemurrā, es kā atbildi manām sirdsāpēm iemācījos jaunu  valodu. Valodu, kādā visu šo laiku nerunāju. Maza būdama, es pratu saprast un spēju atbildēt savai valstij caur tīrumiem, upēm un ezeriem, skaistajiem saulrietiem un saulgriežiem, mežu biezokņiem un zvaigznājiem, bet nebiju iepazinusi savas valsts otru valodu- sāpes, nabadzību un dvēseles nozaudēšanu ikdienas neapmierinātības plūsmā. Šī valoda ir mana iespēja būt vienai ar  tautu,  valsti un manām mājām. Latvijas valsts sastāv ne tikai no Mātes Dabas, bet arī no sabiedrības, kas cieš pasaulei līdzi, un lai es patiesi spētu runāt savas valsts valodā, man ir jāiepazīst un jāpieņem ne tikai skaistie līdzenumi, bet arī manu līdzcilvēku bēdu stāsti.