ESEJA “PASAULES PIRMS VĀRDIEM”

Tu teiksi, ka valoda ir arbitrāra[1] un nepietiekams klusums, kurā nekas nemaz nav īsts, tomēr šis neīstums ir tā īstums. Valodos upes un jūras, bet vēlāk tu atzīsies, ka visu laiku domā par cilvēkiem kā par jūrām. Es tev neteikšu, ka toreiz domāju par to, ka vajag krastu, lai tiktu pie jūras. Vēl tev neteicu, ka vispār lībiešu valoda ir jūras valoda. Laz ma vōig pūritō[2]! Vēl man gribējās teikt, ka vārdi, kurus izdomājam, ir tikai tāpēc, lai mēs vispār varētu sarunāties. Es tev tikai to uzrakstīšu uz kabatā atrodama papīra – uz iepirkumu čeka, uz salvetes, uz psihiatra vizītkartes. Es uzrakstīšu, ka par to jau arī rakstīja Inga Ābele “Tumšajos briežos”, kad Ria, nošaudama savus mīļos briežus, ienāk vienmēr drēgnajā, vientulības aukstajā virtuvē un uzrunā tēvu. Tas viss, lai sarunātos ar tēvu un lai tēvs sarunātos ar Riu. Abi pēkšņi atjēdzas, ka nav dzirdējuši ne klusuma vārdus, ne savas esības vārdus, ar kuriem sākas pasaule, lai arī kāda tā katram tiktu dota. Viņi saprot, ka tā valoda vēl nav radīta, bet tajā brīdī…tajā velnišķīgi pulsējošajā asins brīdī, kad šāviens pārlauž klusumus, ēnas un attālumus, tajā brīdī sākas sākums viņu tuvošanās aktam, kuru realizē pāris vārdu šajā sarunāšanās valodā kā soļi, kas taustās nedroši pa zemi. Tēt! Ria! Ko man izdarīt, lai mēs sarunātos? Nē, ko man izdarīt, lai mēs varētu nosaukt šo vietu un visas šīs sajūtas, kas iestiepjas asins sarkanā ātrumā, noraujot atcerēšanās vilcienus ar savām aizbraukšanām un atbraukšanām, liekot tev kļūt par rudeni manā gadalaiku sistēmā?

Vēlāk tu aiziesi tulkot kādu sava vecuma dzejnieku.

– Tu iesi tiltot? Tulkot nozīmē tiltot. Šeit ir tas tilts. – es tev pateikšu, pirms sāksi izdomāt atvadas.

– Ko, lūdzu?

– Te…nu, šeit tu esi tilts. Saproti?

– Kā, lūdzu?

– Nu, tilts savieno vienu krastu ar otru. Valoda slīd caur taviem apziņu laukiem un pārtransformējas jaunā izskatā, paturot to pašu ideju, bet tomēr tā nav tā pati ideja. Tilts tikai savieno.

– Nē, tu vienkārši par daudz izdomā.

– Tā nav. Te ir šie vārdi.

– Tu vienkārši par daudz domā.

– Un šie koki?

– Kas ir ar viņiem?

– Tu tiešām neatceries?

– Ko man vajadzētu atcerēties?

– Piemēram, egli. Milošs rakstīja – “un kā staigājoši koki mums ir cilvēki[3]”.

– Nu, un?

– Tas taču ir līdzīgi, ar šo egli.

– Kā tas var būt līdzīgi?

– Atbildi! Kas ir egle?

– Ar skujām.

– Jā, bet nē. Saproti, tas ir pieblīvēts ideju komplekss. Latviešu folklora. Atceries? Egle ir vienatnības stāvoklis, tas ir cilvēks un koks reizē[4]. Koks ir cilvēks, cilvēks ir koks. Bet mēs aizmirsām.

– Ko aizmirsām?

– Šo visu. Iestājies attālums. Saproti? Nāk vārdi viens pēc otra, smagi un tramīgi. Kāds vienmēr zaudē. Un te mēs zaudējām to domu par cilvēkiem un kokiem.

– Vai vispār to vajag atcerēties?

– Ko vispār vajag un ko nevajag atcerēties?

Tu nevarēsi atbildēt, jo kaut kur sen atpakaļ sākās jūra, kas varēja nozīmēt to, ka sākās koki, kas, savukārt, nozīmēja to, ka kaut kur sākās pasaule, par kuru ne tev, ne man nebija ne jausmas.

Piecēlos. Tevi vēl neviens vārds nebija radījis. Šī bija pasaule pirms vārdiem.

 

---

*Piezīme. Valodas dinamiku un tā pastāvēšanas aktu, galvenokārt, nodrošina tās pielietojamība un lietošana. Sarunāšanās ir visdzīvākā valodas esības forma, kurā valoda ne tikai saglabājas, bet tā papildinās un kļūst atkal un atkal dzīva. Savukārt, eseja ir teksta esības forma jeb vizuāla valodas atveide.

[1] Ferdinand, Saussure (1959). Course in General Linguistics. New York: PHILOSOPHICAL LIBRARY, 67.-70.p.

[2] Lai es varu jūrā doties (Lībiešu valodā)

[3] Milošs, Česlavs (2021). Dāvana. Rīga: Neputns, 55.lpp.

[4] Rūķe-Draviņa, Velta (1986). Cilvēks Un Daba Latviešu Tautasdziesmās. Stokholma: Artilett,10.lpp.