ESEJA “VOLŪDA – MUNA ĪSPIEJA!”

Puordūmojūt volūdys vaicojumus, bīži atguodoju Danskovītis lugā “Latgola.lv” izskanejušū anekdotu:

“Div bruoli Latgolā pļaun sīnu. Pībrauc augstys klasis mašina,apsastuoj, izkuop pēc izskota cīši boguots uorzemnīks – Do you speak English?– bruoli parausta placus. – Sprechen Sie Deutsch? – brouli parausta placus. – Parles-tu français? – bruoli parausta placus, bogotnīks nūsašpļaun, īlāc mašinā i aizbrauc. Piec laika vīns bruoļs soka – muote jau sen saceja, volūdys vāga vuiceitīs – dzeivē nūderēs! Ūtrīs bruoļs atsoka ­­– jys treis zynuoja, a jam nūderēja ?!” Itys atgadejums paruoda vairuokys patīseibys. Pyrmkuort, volūdu prasmis ir lels duorgums, kas var atslēgt daudzys durovys, caur tuom varim tikt pamaneiti i sadzierdāti. Nui, nivīns par tū nasašvuorboj, myusu dīnu cīši saisteitejā pasaulī bez svešvolūdu zynuošonom naiztikt. Ūtrkuort, cylvāks vyspatīsuok i suleiguok var izasaceit tikai dzymtejā volūdā. Raudzeisim nūskaidruot, kaidys īspiejis aba vareibys tei snādz, i deļ kuo sevkuram ir tik eipaša.

Dzymtuo volūda ir tei, kū bārns īsavuica nu saimis, i taipat kai bārnu i mameņi vīnoj nobys saite, ari na muzuok svareiga dzeiveibys dzeisla vīnoj cylvāku ar juo dzymtū volūdu, taitod naatdolama nu cylvāka dziļuokuos byuteibys. Tei ir volūda, kurā mes dūmojam. Maņ, taipat kai apmāram 165 000 cylvāku  tei ir latgalīšu volūda. Zynu, daudzi aizruodeisit, – augšzemnīku dialekts – atstuosim tū volūdnīku zinī, vystik pīkrissit, vuordu savīnojums “dzymtai dialekts ” naskaņ. Tys zeimoj, ka pyrmī vuordi, kū dzierdieju skanē latgaliski, pyrmī, kū saceju beja “tēte”, “mameņa”, “baba”, “vacīs tāvs” i “ņāne’’ (muns izdūmuotīs apzeimejums kačam).Tok kaidu šaļteņu atpakaļ bejs laiks kod daļa vacuoku, piec izceļsmis latgalīši, ar bārnim runojuši tikai “pareizi latviski” i niule jī, jau kai leli cylvāki, tāva i muotis volūdu namuok, jo viņ pošim nav redziejīs vajadzeigs tū vāluok apgiut. Deļ kuo itim vacuokim dīvamžāļ beja kauns nu seve? Kas jim lyka dūmuot, ka narunuošona latgaliski var byut prīkšrūceiba?

Līkās, ka tān itī dryumī laiki jau aiz mugorys – gon audzs latgalīšu pošlapnums, gon jaunū paaudžu skatejumā latgalīšu volūda ir koč kas ‘’stileigs’’. Naseņ izguojs pyrmais detektivromans, pyrmais serials, golda spēle, komikss latgaliski. Pyrmais, pyrmais, pyrmais – apbreinojami, ka vēļ tik daudz īspieju myusu dīnuos byut debitantam. Tok lai tys pyrmais ir īdybynojums i prīkšzeime sekojūšim vēļ naskaitamim i arvīņ augūšā kvalitatī. Latgalīšu volūda ir na tikai plaši lītuots kasdīnys sazinis leidzeklis – regulari iznuok dažaida žanra literaturys i muzikys dorbi, nūteik pasuocīni, ir sovys sātys lopys i masu viesteituoji, kas vīnnūzeimeigi aplīcynoj, ka tei nav nūvacuojuse, īt kūpsūlī ar laiku i atsateista. Latgalīšu volūda ir volūda ar nuokūtni. Eipaši lela prīca, ka aizvīņ vairuok uzmaneibys šūbreid pīvierš latgalīšu rokstu volūdys vuiceibom školuos – leluokais davums volūdys nuokūtnī ir īguļdejums izgleiteibā, cerams, ka ar itū vaicuojumu lūbsīs arvīņ lobuok i latgalīšu volūdu varēs apgiut na viņ puordesmit školus, tok kotrā Latgolys školā.

Starp sovpateibom, kai zemi, kuļturu i viesturi, volūda ir vīna nu napīcīšamuom lītom, lai apraksteitu tautu – bez sovys volūdys nav tautys vuorda pylnejā nūzeimī, i ūtraižuok – bez runuotuoju nav volūdys. Mes kotrys asam tei tauta, tuodieļ sevkura īguļdejumam dzymtuos volūdys izkūpšonā ir nūzeime. Varim suokt ar mozumeni – izskaust nu leksikys aizgivumus nu svešvolūdom, kur tū lītuošona nav napīcīšama, atdzeivynuot kaidu aizmierstu i moz lītuotu vacvourdu, voi īdzeivynuot volūdnīku pīduovuotu jaunvuordu, runuot ari ar nalatgalīšim latgaliski, lai jim ir vareiba dzierdēt, cik skaista i skaneiga ir latgalīšu volūda.

Vysod ruodejuos, ka latgalīšu volūda ir atzeita i cīneita Latvejis kuļturys vierteiba, vystik i kotrā mada pūdā goduos pa dorvys pilīņam – reiz dzierdieju šaidu frazu: “Mani kaitina tas dialekts, savās reģionālajās, praktiski mirušajās valodās varat runāt mājās, sādžā, sētā, provincē, kur palikušas trīs sievietes, kuras pašas pa pusei runā krieviski!”  Pat iz pīzeimi, ka vaļsts volūdys lykums nūsoka latgalīšu volūdys aizsardeibu i attīsteibu, atsaceja “likumus atceļ un maina, gan atcels ari šo.” Nūsaprīcuoju, ka itam cylvākam nav ni kaidys varys, jys tikai paruodeja sovu nazynuošonu i muļkeibu, munu puorlīceibu naītekmejūt. Tok varbyut izgaismuoja problemu:  vys vēļ cyts cytu tai esityn nasaprūtam. Te gribīs atguodynout F.Kempa vourdus: “Mēs nenoliedzam, ka esam tie paši latvieši, bet mēs ari pastrīpojam, ka mums ir sava izloksne un sava vecā literatūra”.

Latgalīšu volūda, taipat kai puorejī latvīšu volūdys dialekti i vairuoki symti izlūkšņu, aplīcynoj latvīšu volūdys i kuļturys boguoteibu. Pi indoeiropīšu volūdu saimis baltu zora pīdar tikai divejis dzeivuos volūdys – latvīšu i lītuvīšu. Tikai nu myusu pošu i nu sovstarpejuos vīnuoteibys atkareiga šū volūdu nuokūtne i dzeivuotspieja. Golvonuo vareiba, kas  dūta myslaiku globalizacejis laikmetā, – saglobuot sovys sovpateiguos īzeimis, i volūda ir vīna nu tuom. Volūda – muna īspieja!