ESEJA “VOLŪDA – MUNA ĪSPIEJA”

Burts. Vuords. Frāzja. Teikums. Ryndkūpa. Teksts. Gruomota. Tīši taida ķiedeitja veidojās nu mozumeņa– suokūt ar burtu i izaugūt par vuordu byrumu. I itys vuordu byrums veidoj maņ cīši eipašū volūdu – munys vacuos māmys i vacuo tāva, munys māmys i tāva, i munu dzymtū volūdu – latgalīšu volūdu. Muna volūda – tei jer muna atslāga ar kuru atvārtj durovys iz jaunim apvuoršņim sjau i cytim. I tīši ite jer muna īspieja izteikt tū, kū es dūmoju par sovu volūdu i vysu tū izstuostjāt jiusim tīši latgaļiski..

Latgalīšu volūda jer muna īspieja justīs vysbreivuok i izateiktīs vysskaistuok. Tei maņi pavoda kūpš dzimšonys – suokūt ar sarunom ar babeņi, kas mīsim nūteik tikai latgaliski, čalom i rūtaļom ar kaimiņu bārnim pogolmā i turpynojūt ar jebkuru jaunū paziņu, kuru dzierdi runojūt latgaliski – i Riezekņī, i Reigā i cytuos Latvejis vītuos, koč kur izdzierdūt kaidu runojam latgaļiski, tys tok leist kei mads gar ausim, izraiz taids syltumeņš dvieseļai – o, sovejīs!

Patīseibā as navaru īzadūmuotīs sovu ikdīnu bez latgalīšu volūdys, jū tei leluokūtīs jer muna sarunvolūda, tei mani pavoda ik iz sūļa, dažaidūs nūtykumus, ja na runojūt, tod klausūtīs, a ja na klausūtīs, tod rokstūt.. Lai arī latgaliskums maņī jer jau nu pošys dzimšonys, rakstjāt latgaliski as tikai muocūs, i tei otkol jer muna īspieja – īzamuocjāt pareizu latgalīšu volūdys raksteibu i tod jau snīgtīs vjāļ pēc jaunim izaicynojumim, ar kurīm puorsteigt cytus.

Maņ golvā īt cīši daudz īspieju, kurys saistuos ar volūdu, principā leluokejā daļī nu pīdzeivuotuo, īsaistī jer volūda, jū kū gon mes spātu bez volūdys, bez pīdereibys tai. Mes navarātu ņi sazaprast, ņi komuņicāt sovā storpā.. Da, varbyut jius saceisit: “Bet latvīšu volūdu Tu tok saprūti i cyti arī..” Zynu i taisneiba viņ jer, bet itys ir sovaiduok. Kei nūzeimeiguokū as uzskotu tīši tū, ka maņ jer īspieja zynuot latgalīšu volūdu, runot tymā ar sovim latgalīšim, saprast tū, zynuot tuos interesantūs vuordus i nest tū tuoļuok nu paaudzis paaudzī. As asu pateiceiga sovim vacuokim i vacvacuokim, ka jī muocā maņ latgaliskū i as grybu lai arī muni bārni zyna, saprūt i runoj latgalīšu volūdā, jū vīneigi turpynojūt nūdūt tū nokamīm, mes varam paturāt tū i naizskaust nu asūšuo.

Arī turpmuokejā dzeivī latgalīšu volūda maņ bīs kei dziniejs, kas turpynuos maņ ruodāt ceļi iz nazynamū, jaunū i pīdzeivojumim bogotū.  As ceru, ka tuos nūzeime tikai augs i paaugstynuosīs arī jaunū latgalīšu skaits – vacuoki arī turpmuok sovim bārnim muocās latgalīšu volūdu, lai tuos saknis nazyud. Tys ir byutiski kotram latgalīšam. As cīši grybātu struoduotj Latgalī i maņ byus prīks munā dorbā satikt latgalīšus i arī runuot ar jīm myusu kūpeigejā volūdā, jū sova volūda – tei nūteikti jer vysvīnkuoršuokuo, patīsuokuo i ikvīnam eipašuokuo, tymā var izteikt naizsokomys ļītys.

Kaut kod dzeivis laikā maņ grybātus izdarjāt kaidu sovu pīnasumu latgalīšu volūdai i kultūrai, maņ grybātūs, lai as īvistu koč kū, kas drupeit paplašynuotu kulturys dzeivi. Tai runoj, ka pasokūt skaļi tū, kū cīši gribīs, pīzapylduos, i maņ taids kuodreiziejs sapyns byutu vīna Boņuka (latgalīšu kulturys goda bolva) vārts, varbyut kuodraiz maņ tys izadūs..

Meiļuot, cīņāt, stīpt garumā, pļiest plošumā i viļkt dziļumā sovu volūdu, šū vierteibu nu paaudžom paaudžos! Muna volūda – tei jer īspieja, kas ruoda pamatu munai patīsejai byuteibai i tam, kas jer maņ vysapkuort, tei jer ļīta, kas vīnoj i styprynoj saikni ar sovejīm – asi vīns nu mīsim i nes latgaliskū vysā pasauļī, jū tikai mes kūpeigi sazadūdūt rūkuos par sovu volūdu, i ruodūt tū cytim, varam saglobuotj i attīstātj tuos eseibu. Tei ir volūda, kas nas puorpasauļeigu viestejumu! Varbyut arī Tjau byutu vārts tū paskateit, kū soki?