ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Tiek uzskatīts, ka dzimtā latviešu valoda ir kas pašsaprotams, jo to apgūstam pirmajos dzīves gados, tāpēc bērni tiek mudināti pēc iespējas vairāk apgūt svešvalodas, pieņemot, ka to zināšanas sniegs lielākas iespējas indivīda attīstībā, tāpēc dzimtās valodas apguve tiek pamesta novārtā. Šāds pieņēmums ir kļūdains, jo tieši ar dzimto valodu sākas jebkuras inteliģentas personas ceļš dzīvē, darbā un sabiedrībā – tā mums ir viena, tāpēc latviešu valoda ir mana iespēja mācīties, komunicēt un pašizpausties, kopt, pētīt, attīstīt un saglabāt latviešu valodu, kā arī veidot Latvijas sabiedrību.

Latviešu valoda ir pamats, uz kura var atsperties, tāpēc latviešu valoda ir mana iespēja mācīties, apgūt zināšanas un nodot tās tālāk. Tikai dzimtajā valodā ir visvieglāk un visātrāk apgūt vielu skolā un ārpus tās jebkurā jomā, tāpēc mācības man ir nevis apgrūtinošs pienākums, bet gan privilēģija, arī svešvalodu apguvē. Mācoties svešvalodu domāju citās kategorijās, paceļoties pāri tradicionālajai vārdu un gramatikas likumu apgūšanai un skatoties uz pasauli citām acīm, tomēr dzimto valodu nedrīkst izmantot tikai kā tiltu, lai iemācītos citu valodu. Tā ir dvēseles dzīļu valoda, atverot durvis uz jaunām dimensijām.

Dzimtā valoda ir arī domu izteikšanas un sazināšanās līdzeklis, tāpēc latviešu valoda ir mana iespēja komunicēt, pašizpausties un “nostabilizēties dzīvei”, lai sasniegtu savus nospraustos mērķus dzīvē, darbā un sabiedrībā, arī lietojot valodas elektronisko versiju – internetā, masu informācijas līdzekļos un rakstu valodu darba dokumentos un skolas pārbaudes darbos. Cenšos iemācīties runāt un rakstīt nepiesārņojot valodu, nevairoties no vietvārdiem un senvārdiem, tomēr dažādi apstākļi un nosacījumi, kā arī mani uzskati, attieksme un pieredze var ietekmēt valodas lietojumu.

Tā kā dzimtā valoda saista indivīdu ar Latvijas kultūru un sabiedrību, tad latviešu valoda ir mana iespēja veidot Latvijas sabiedrību ar saviem vārdiem, darbiem, attieksmi un stiprināt tās identitāti. Latviešu valoda vienmēr bijusi apdraudēta, bet izdzīvojusi, jo ir tautas identitātes un eksistences pamats. Gadsimtiem ilgi tā lietota un aizliegta, mīlēta un nīsta, nicināta un godā celta, jo latviešu valoda ir maza valoda un to apdraud globalizācijas procesi. Vienmēr esot par tautas dvēseles daļu, latviešu valoda ir spējusi “nesalūzt”, tāpēc es cenšos tajā aktīvi runāt, rakstīt, lasīt, jo valoda nemirst, kamēr tajā “darbojas”.

Latviešu valoda ir latviešu kultūras pamatelements, kas no paaudzes paaudzē veidojis materiālo un nemateriālo tautas kultūras mantojumu, tāpēc latviešu valoda ir mana iespēja to kopt un attīstīt. Valoda ir spēcīgākais tradīciju uzturētājs, kas palīdz saglabāt un nodot vēstījumu nākamajām paaudzēm par manu piederību savai tautai un kultūrai, ko es īstenoju ar tautas dziesmām, dažādām spēlēm un rotaļām, utt. vai ar vienkāršu sarunu latviešu valodā, izceļot valodas plūdumu un bagātību. Ar attieksmi pret dzimto valodu, tradīcijām un kultūru sākas mans patriotisms, mīlestība un cieņa pret savu dzimteni.

Tā kā vēsturiski latviešu valoda ir veidota no dažādu valodu vārdiem, tad latviešu valoda ir mana iespēja to pētīt un saglabāt. Dziļāk vērtējot vārdus, atklāju tās saikni ar citām Eiropas tautu valodām, tāpēc latviešu valoda ir ne ar ko salīdzināma unikāla bagātība, tomēr šī izpēte ir jāturpina – tā slēpj virkni unikālus vārdus, ko nepieciešams “iznest” sabiedrībā. Iestāšanās ES latviešu valodai ir piešķīrusi ES oficiālās valodas statusu – Eiropā ikviena valoda tiek uzskatīta par kopīgu un aizsargājamu vērtību, tāpēc ES sniedz šobrīd visvajadzīgāko — drošības sajūtu, kuru arī es varu veicināt ar savu attieksmi pret valodu.

Latviešu valodai ir neatsverama nozīme sabiedrības identitātes veidošanā, savstarpējā saziņā, indivīdu izglītības un attīstības iespējās. Bijām, esam un būsim latviešu valodas lietotāji, tomēr pret latviešu valodu nedrīkstam būt tikai patērētāji – mums jārūpējas par tās ekoloģiju, lai valoda nezustu un neierūsētu, tādējādi tiktu saglabāta, kopta, attīstīta, bagātināta un būtu mūsdienīga, spējot izteikt aktuālās domas, idejas, uzskatus un raksturot jaunatklātās parādības un procesus. Samīļosim savu valodu, sakot viens otram pozitīvus vārdus, kā arī lietojot pareizas gramatiskās formas, to nekropļojot un nenoniecinot!