ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

No stūru stūriem, malu malām, pa taku takām garum garām pie manis ceļu rod valoda zelta ietērpā. Valoda sevī slēpj daudzas iespējas, proti, ar tās palīdzību ir iespējams izteikties un dzirdēt izsakāmies citus, tā dod iespēju domāt radoši un atainot dzīvi radošās krāsās, un tās varā pat ir spēja sniegt iedvesmu brīžos, kad tas visvairāk nepieciešams.

Viena no verbālās komunikācijas formām ir cilvēka izteikts vārds. Valoda ir mana iespēja atklāt citiem savu domu ritējumu tikai man raksturīgajā maigajā balss tembrā, ar tās savdabīgi silto skanējumu. Manuprāt, vissparīgāk runas pavedienu šķetināt izdodas aktieriem, jo no skatuves pateiktie vārdi atbalsojas ne tikai zāles pēdējā rindā, bet arī ievijas skatītāju sirdīs, mudinādami viņus uz kādu cēlāku mērķi vai atziņu, Atminos Viktora Hausmaņa sarakstītajā grāmatā par aktrisi Lilitu Bērziņu reiz izlasītu vēstules citātu, ko savulaik aktrisei sakarā ar kādu izrādi bija rakstījis dzejnieks Jānis Sudrabkalns: “Šajās valdzinošajās, stiprajās izrādēs, kas nomazgāja dvēseli tīru un baltu, un prātu pacēli kalna virsotnēs, nemaz neatraujot no zemes, kustējies, darbojies, runāji tu, un es kļuvu tādā vakarā spodrāks, labāks, apzinīgāks.” Runas prasme ir mūsu rota, jo no tā, kā sevi pasniedzam, cik saprotami un skaidri noformulējam savu domu, ir atkarīga apkārtējo attieksme pret mums.

Valoda ir kā nebeidzams strauts, kas, bezgalīgi plūstot, veido vārdu virknējumus, kuri, savukārt, sniedz iespēju radoši izpausties. Ārija Elksne – Viena no 20. gs. Spilgtākajām Dzejniecēm – savā dzejolī “Zeme skatās” par tautas pastāvēšanu tēlaini  min:

“…Bez zemes tauta novadējas, iznīkst,

Un pāri Romas drupām redzēt var,

Ka laika viļņos izčākst drīz kā viznis

Dažs labs no zemes atsakņojies zars.”

Iedvesmojoties no dižajiem latviešu dzejniekiem un radošuma kopējiem, arī es izmantošu iespēju mazliet parotaļāties ar vārdu atskaņu rindām:

Stipri koki aug uz augšu,

Arī es tiem līdzi traukšu.

Starp cilvēkiem kā kokiem būt,

Ar viņiem kopā spēku gūt.

Valodai piemīt mudināšanas funkcija, jo tā caur kādu izlasītu citātu vai atziņu spēj mani iedvesmot un pavērt durvis uz jaunām iespējām. Latviešu filozofiskās esejas pamatlicēja Zenta Mauriņa ir atstājusi kādu eseju, kurā viņa raksta par 10 garīgās higiēnas baušļiem, kurus, kā pati atzīst: “Desmit baušļus esmu uzrakstījusi uz savas sirds tāfeles zinādama, ka jauns sākums, jauna apņemšanās, stingrs lēmums var brīvi ievirzīt jaunās sliedēs.” Mani uzrunāja bauslis par savas mājas veidošanu, ar to domājot, savas iekšējās mājas būvēšanu un kopšanu katru dienu, jo, Mauriņas prāt: “Kas to nepārtraukti neveido, tas drīz sabrūk drupās.”

Valoda, kura ir sadzirdama, valoda, kura spēj atainot radošumu, valoda, kura iedvesmo – lūk iespējas, ko man sniedz valoda, pavērdama pasauli plašāku un ļaudama nemitīgi pētīt tās burvību.