ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Pilnīgākā tumsa, mitra, taču ļoti silta vieta. Samulsums un neziņa par pasauli un tās brīnumiem. Mēs visi esam tur bijuši. Vēl pārāk mazi lai patstāvīgi ieelpotu gaisu, vēl pārāk mazi lai dotos pasaules gaitās. Pirmsākums mūs ievija tumsā un klusumā, bet tas nebija mūžīgi! Drīzumā mēs varējām sajust mātes siltos un mīlošos sirdspukstus un savā piektajā mēnesī mēs atklājām, ko negaidītu. Starp tumsu un siltajām sajūtām dzima jauna pieredze. Spēja dzirdēt ir viena no mūsu lielākajām dāvanām. Tā tik negaidīti ielavas vēl nedzimušā bērna pasaulē. Klusumu, Tumsu pārtrauc mātes teiktie vārdi. Un vēl pavisam mazā bērniņa sirds iepukstas straujāk. No šīs dienas viss mainās, jo tagad mazulis dzird gan mammu, gan tēti un tos, kas ir apkārt. Mirklis, kad mēs pamazām sākam pieredzēt mūsu dzimto valodu.

Rodas jautājumu klāsts – Kāpēc mēs spējam dzirdēt tik agri? Kāpēc mazie bērni ir tik talantīgi un nenogurdināmi valodas mācībā? Kas ir dzimtā valoda un ar ko tā ir īpaša? Tie nav vieglākie jautājumi, bet tas ir dabīgi meklēt atbildes uz nesaprotamo!

“Homo Sapiens” jeb mūsu valodā saprātīgs cilvēks ir tas, kuram pieder planēta Zeme. Taču kāpēc? Bet, kāpēc cilvēks? Ne lauva vai tīģeris, zilonis vai krokodils. Mēs atpaliekam no leopardiem ātrumā no ziloņiem fiziskā spēkā un arī pilnīgi noteikti no gandrīz vai visām dzīvnieku sugām veiklībā. No pirmā skata varētu likties, ka cilvēks ir viens no necilākajiem pasaules kustoņiem, bet tomēr mums piemīt vara pār visu dzīvo mums apkārt. Var nepiekrist, neticēt un samulst, bet mums ir dota lielākā dāvana. Kāds varbūt nepacietībā iesauktos “Tas ir saprāts!”, bet es teikšu, ka tā ir valoda. Un te nav vietas bailēm par kritiku vai nepiekrišanu, jo ja mums piešķir varu pār pasauli saprāts, tad es vēlētos jautāt – Bet kā mēs domājam? Savas pārdomas liekot esejas vārdos, varu apgalvot tikai vienu! Bez vārdiem nav domu, bez domām nav saprāta. Tātad bez valodas nav cilvēka, kas saprātīgs. Dzimtā valoda ir tā, kura vada mūsu domas, sapņus, fantāzijas un idejas. Tas ir kaut kas tik unikāls, ka spēj dāvāt varu pār pasauli! Bet kā?

Sen senos laikos satikt svešinieku bija dzīvības vai nāves jautājums. Bija vajadzīgs saprast, kurš ir draugs bet kurš ienaidnieks. Cilvēks nav spējīgs pareģot nākotni. Grūti saprast turpmākās sekas. Šāda neskaidrība ieviesa bailes, neuzticību, dažkārt pat nevajadzīgu izvairīšanos. Ļaudis dzīvoja nelielās ģimeņu kopienās. Bet drīzumā viss mainījās. Ieradās, tas kas izkliedēja bailes. Valoda bija atbilde uz bailēm un nedrošību. Tas bija, kā tilts, kas vienoja svešos, tas bija tilts, kas deva iespēju atzīt svešo kā draugu. Vai tā ir prātam aptverama fantāzija, kā mainītos mūsu sadarbība un uzticība, ja mēs visi zaudētu vienotu valodu? Es baidos, ka ikdienā mēs aizmirstām par valodas vērtību, ka mēs to padarām par ko pierastu un pašsaprotamu. Bet tagad līdz ar plašāku vienotu dzimto valodu mēs neesam klejotāju ģimenes, bet gan valstis ar savu godu un lepnumu. Valstis, kas apvieno nebijušu spēku – ļaužu, kuri ir spējīgi dalīties uzticībā, darbos un atklājumos. Un šie kopīgie atklājumi nevar būt izsmejami. Katru dienu top iespēja padarīt cilvēka mūžu ilgāku un laimīgāku. Dažādi sasniegumi zinātnē, kas uzlabo praktisko dzīvi. Dažādi sasniegumi kultūrā, kas sātina dvēseli. Un tas joprojām būs un turpināsies kamēr mums būs kopīga valoda.

Valoda ir cilvēka dāvana, ko viņš sadzird savas dzīves piektajā mēnesī. Valoda ir dāvana, ko cilvēks sāk apgūt mūža pirmajos gados. Valoda ir dāvana, kas deva mums iespēju būt saprātīgiem, veidot kopienu. Valoda ir galvenais cēlonis, kāpēc pasaule pieder mums-cilvēkiem, bet kas notiek tagad ir tikai mūsu rokās. Cik skaļi un tāli būs dzirdami mūsu vārdi. Kāda nākotne ir citām valodām un kāds liktenis būs mūsējai dzimtajai valodai. Viss ir vienmēr mūsu – cilvēku rokās.