ESEJA “ES ESMU VALODA”

Es esmu valoda. Tu esi valoda. Mēs esam valoda. Viņi ir valoda. Es esmu valodā. Tu esi valodā. Mēs esam valodā. Viņi ir valodā. Valoda ir manī. Valoda ir tevī. Valoda ir mūsos. Valoda ir viņos.Un tā nav valodas rotaļa. Tā ir valodas dzīve.

Agrāk es domāju, ka valoda man ir kā acs, kas palīdz raudzīties pasaulē plašāk. Šodien es sapratu, ka valoda esmu es pati. Jā, valoda ir mans kauls. Mans mugurkauls. Mani muskuļi. Mana asinsrite. Katrs vārds ir kā asinsķermenītis, kas plūst manī. Riņķo manī. Apasiņo mani. Lai sirds varētu pukstēt. Lai es varētu iet. Un tā nav metafora. Tā ir realitāte. To parādīšu valodā.

Valoda ir mans balsts. Vārdi manī ir saauguši kopā, salīmējušies. Es esmu tajos samīlējusies. Tie ir mans skelets, mana stabilitāte, mans kodols, kas veidojies no manas pirmās dienas, audzis ar mani, būvējis mani. Mana konstitūcija.

Valoda ir mani muskuļi. Vārds, doma ir tas, kas mani kustina. Vai apstādina. Vārds, kas liek man smieties. Vārds, kas paceļ manu roku. Un vārds, kas to aptur.

Valoda ir mana asinsrite.  Tā ir tverami netverama substance, kas rit manī. Veido esību. Domas. Jūtas. Sajūtas. Ik dienu, ik stundu, ik sekundi manī plūst vārdi. Tie baro mani, apasiņo ar idejām. Tieši valoda ir tā, kas mani atbrīvo tad, kad ir grūti, tad, kad sāp. Es paveru savu valodas brūci. Es attīros. Es atjaunojos.

Valoda ir mana iespēja būt ar citiem. Es sajūtu, sasmaržoju, sataustu tavu valodu. Es redzu, kā valoda nes tevi. Mēs sajūtam viens otra vārdus. Apmaināmies ar tiem. Tveram viens otru. Mēs esam kopā valodā.

Valoda ir mana iespēja citiem. Cilvēkam cilvēkos. Valoda ir kā burvju nūjiņa. Tikai bez kā. Manas meitas kvēlākā vēlēšanās vairākās dzimšanas dienās bija saņemt burvju nūjiņu. Es centos stāstīt, ka tādu burvju nūjiņu nav. Tās ir tikai pasakās vai filmās. Ka mēs paši esam tie, kas rada iespējas. Nupat es atskārtu, ka šī nūjiņa ir vārds. Valoda. Ar to mēs varam radīt jebko. Arī uzburt otrā cilvēkā kaulu, muskuli. Gribu.

Ja es redzu, ka pretim nāk sabrucis, izjucis, apjucis cilvēks, es viņu ceļu ar valodu. Es redzu, kas tek ārā pa viņa valodas brūci. Valoda ļauj cilvēku izskenēt bez rentgena. Redzēt, kas viņā ir iekšā. Tad zilbi pa zilbei, vārdu pa vārdam, domu pa domai es stellēju viņu kopā. Saprotu, vai man likt valodas plāksteri, šuvi vai skrūvi. Vai ieburt viņā spēka, gribas, ticības kaulu. Vai piecelt viņu. Un, ceļot kāju, viņš ceļ savu domu, savu seju, savu stāju.

Ir cilvēki, kuru valoda ir dzelonis. Sālsūdens brūcē. Viņu loma būtu celt, taču ar vārdu viņi meklē tevī  Ahileja cīpslu un cenšas to šķelt. Es lieku pretim savu valodu un topu spēcīgāka.

To zinām mēs visi arī no vēstures. Valodā dzima mūsu tauta. Valodā tā sevi nostiprināja. Valodā   sevi noturēja. Un valodā tā sevi atbrīvoja.

Valoda nav mana iespēja. Valoda ir mana spēja.