ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

“Dēliņ, es Tevi ļoti mīlu!” Nekad neiedomājos, ka šiem vārdiem ir tik liels spēks. Protams, arī pēc būtības, bet ieklausieties uzmanīgāk, vai dzirdat, kā tie SKAN? Un tagad pamēģiniet Jūs. Sakot šos vārdus, saklausiet, ko saka Jūsu sirds. Manējā, dēlam esot vēl mazam ķiparam, sitās strauji, ar jaudu un mīlestības pārpilna. Es vienkārši nespēju iedomāties, ka man būtu jāsaka savam bērnam svešā valodā: “I love you. (Es Tevi mīlu)” Šie vārdi man ir bez sajūtu dzīslas, asi, kā akmenī ar kaltu cirstu kādu man mazsvarīgu rakstu zīmi. Nē, es nevaru savam bērnam pateikt to, ko es nejūtu ar sirdi, to, ko nevaru pateikt savā SIRDS valodā.

Ir pienācis vecuma posms, kad mūsu dēls mācās runāt. Šis ir aizraujošs un brīnišķīgs laika posms bērniņa un vecāku dzīvē, beidzot varēsim sarunāt un sarunāties VĀRDOS. Cik interesanti, mūsu dēls pēc savas darba dienas ‘’bērnu dārzā’’, atnākot mājās, mūs nesaprot. Ak, protams, viņa ikdiena rit CITĀ valodā. Patiesībā, jau arī mūsu ikdiena rit citā valodā. Tikai mājās MŪSU valoda ir latviešu. Ko mums tagad darīt? Mēs eksperimentējam. Mēs runājam vietējā valodā un runājam savā valodā. Mēs nezinām kā labāk vai pareizāk un gaidām, kas notiks. Es, mamma, taustos, domāju un vēroju, kur ir robeža, lai ES nepazaudētu savu sirds valodu, šo valodas dzīpariņu, kurā vislabāk es varu SARUNĀTIES ar savu dēlu. Neviens jau mums neteica, ka tā būs, ka tā varētu notikt, dzīvojot ārpus Latvijas. Neviens neteica, ka valodu nepaņemsim čemodānā kā suvenīru, neuzliksim uz plaukta dzīvojamā istabā, cerībā, ka tā “izstaros” ieprogrammētos vārdus, kurus nemanot visi apgūs. Izrādās, valodu jāņem līdzi savā sirdī, jārunā, jāmāca, jālasa, jāmīl, tad pavērsies durvis uz sarunām un interesantākajām no mūsu izvēlēm.

Mūsu dēls ar savu māsīcu latvieti nesarunājas latviski. Man sažņaudzas sirds un atkal jādomā, kāpēc? Izrādās, viss ir pavisam vienkārši, viņu skolas dzīves vārdi, viņiem ir zināmi tikai mītnes zemes valodā. Taisnība, no kurienes viņiem tos apgūt latviski? Iedomu valodas suvenīrs dzīvojamā istabā “izstaro” tikai mājas valodas vārdiņus. Tam nav dota komanda “izstarot” skolas vārdus, taču labi, ka laicīgi pamanām un programmu labojam un tā regulāri. Izrādās, citās mājās arī ir līdzīgi, pat vēl grūtāk, tātad jāpalīdz. Par programmu nevaram kļūt, bet ar padomiem, kā “iebarot un gudri iemānīt” citu valodu citādā vidē, dalīties varam vienmēr. Šis ir brīdis, kad piedzimst latviešu valodas skoliņa ne tikai tradīcijām un svētkiem, bet valodai, lai tā varētu elpot pilnu krūti, sajūtot svaigu gaisu un vajadzību RUNĀT.

Ziniet, mums izdevās. Vairs nerakstu gramatiski pareizās latviešu valodas īsziņas, dažreiz dusmojos uz sevi pa to. Dēlu vairs nepiesakām katru vasaru uz latviešu valodas nometnēm, bet atceramies jautros notikumus, kad kāds vārds nav bijis zināms latviski, bet citiem viss licies pašsaprotams. Sapnis par atgriešanos mājās piepildījās, bet nedrīkstējām domāt tikai par sevi. Mums bija PIRMAIS 1.septembris, un uzreiz ģimnāzijā. Latvijas skolās līdz šim nebija baudīta neviena diena. Šobrīd esam labākās latviskākās ģimnāzijas 12.klasē.

Un tas atkal ir noticis KOPĀ. Kopā mācījāmies visu valodu gramatikas, kopā gatavojāmies valodu olimpiādēm, kopā arī izdzīvojām “Pumpuru” vienai no valodām, bet nekas, tā jau ir piektā mūsu dēla valodu čemodānā.

Kopā joprojām piedzīvojam brīnišķīgus mirkļus, kuros cilvēki brīnās, kā? Kā tik ilgi dzīvojot prom var tik labi zināt latviešu valodu? Mēs zinām, viņam izdosies, jo daudzās valodas būs VIŅA iespēja. Tagad dēls mums saka: “Mammu, tēti, es Jūs mīlu un citādi es to nevaru pateikt, kā tikai savā sirds valodā – LATVIEŠU valodā!”