KIJIVA VAI KIJEVA

Visās valodās ir sastopami vārdi, kuru izcelsme jeb etimoloģija ir neskaidra. Proti, valodnieki, pētot valodu kontaktus, ņemot vērā arheoloģiskās un vēsturiskās, kā arī kultūrsociālās liecības, piedāvā dažādus pirmvārdus, no kuriem tad laika gaitā izveidojies vārds tā pašreizējā formā. Viens no vārdiem ar neskaidru izcelsmi ir arī vārds Kijiva. Autoritatīvais etimologs Makss Fasmers, šķirklī atainojot vārda rakstību dažādās valodās (senkrievu Кыѥвъ, arābu Kujabah, grieķu Κίαβον, Κιοάβα, latīņu Cuiewa, poļu Kijewo, čehu Kуjоv, serbu-horvātu Киjево), kā vārda izcelsmes visatbilstošāko avotu norāda personvārdu  Кыи, ko latviešu valodā varam atveidot kā Kijs. Kijs, saskaņā ar leģendām, ir viens no Kijivas dibinātājiem. M. Fasmers savas Etimoloģijas vārdnīcas lasītājiem liek meklēt tālāk, aiz vārda Кыи liekot iekavās norādi (skatīt кий [kija]). Un šī vārda skaidrojums ir šāds: nūja, boze, arī zveltnis, āmurs, veseris (šāds skaidrojums ir arī ukraiņu, bulgāru, baznīcslāvu, baltkrievu, serbu, horvātu, slovēņu, čehu, poļu, slovāku valodā). M. Fasmers piedāvā salīdzināt radniecīgos lietuviešu vārdu kū́jis [veseris], latviešu kūjа, senprūšu kugis.

Jāpiebilst, ka M. Fasmera piedāvātais izcelsmes lingvistiskais ceļš ir viens no iespējamajiem, tomēr pietiekami autoritatīvs.

Tātad, izsekojot atvasināšanas gaitu, mēs redzam, ka vārda Kijiva dziļākā nozīme ir ‘kūja, boze, veseris, zveltnis’. Bet nu par jautājumu – Kijeva vai Kijiva. Vārda izruna ar skaņu i – tā nav tikai izruna tuvāk oriģinālajai, kā pēdējos gados tiek ieteikts latviskot personvārdus arī no citām valodām. Neieslīgstot vēsturiskās valodniecības līkločos, vien atzīmēsim, ka skaņu mija, patskaņiem [o] un [e] slēgtās zilbēs pārtopot par [i], ir ļoti sena. No visām slāvu valodām tikai ukraiņu valodai ir raksturīga šī īpatnība.