ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Muna asinsgrupa i DNS kods līcynoj, ka asu latgalīte, kas tān ir mainiejuse sovu dzeivis vītu i muocuos saglobōt sovpateibu Reigys raibajā publikā. Rēzekne ir vīta, nu kurys asmu gōjuse tuoļuok pasaulē, lai vuiceitūs, struoduotu, maklātu, krystu i pīsacaltu, tycātu i carātu i golu golā ari daruodeitu, ka muna latgalīšu volūda ir  sūrme, a na traucieklis voi  kauna īmeslis.

Volūdas golvonō miseja – sasazynōšonys  i sasaprasšonys leidzeklis, i gimines tradicejom ir svareiga nūzeime, kaidu volūdu lītoj bārni. Bīži munu paziņu i draugu vydā ir vārojama teņdeņce – vacuoki poši sovā storpā  sasarunoj latgalīšu volūdā, a puornūvadnīku volūdā lauzeidamīs runoj ar sovim bārnim. Maņ lykuos, ka ituos ačgōrneibys pamatā ir mozvērteibys komplekss: latgaliskais ir nycynojams, a koč kura cyta volūda (latvīšu, krīvu voi vēļ lobōk – angļu) ir glaunuoka. Deļ tam smīkleigs līkās babeņis aicynuojums unukam: “Aizej līdz ābelnīcai un atnes tos garšīgos ābolus!” Kur uobeļneicas pareizīs tulkojums byutu ‘ābele’. Tūmār vacuoki kod nakod tū pamatoj cytaiž: lai bārnim vīgluok vuiceitīs školā, lai nasajauc latgalīšu volūda pa vydam. As dūmoju, ka giminē vuiceitai muotis (latgalīšu) volūdai ir daudz leluoka dalyktuo vierteiba nakai školā nūvoda muoceibys stundēs. Man līkās, ka saimis saitys ir stypruokys tī, kur vysas audzes sovā storpā runoj latgalīšu volūdā. Kod muna baba soka: “Kuo stuovi kai dzāslons?” voi “.. taida kai vuška”, ir skaidrs – babai švaks goreigīs. Juosatur pa gobolu. A kod paškiņkoj kū garšeigu – vyss kuorteibā. I vēļ vīns vāruojums: naasu satykuse nivīnu latgalīšu volūdas zynuotuoju, kuram tei byutu trauciejuse vuiceitīs latvīšu izrunu.

Volūda ir arī kulturys, sovys identitatis pazeime. As jyutūs gudruoka par latvīšim, ka saprūtu taidus vōrdus kai sukneite, veļums, besakūks, nui, vasars, pyune, sipisnīks, apleik … i daudzus cytus, kū školā vuicēja saukt par apvydvuordim. Ir  labi  klauseitīs “Bez PVN” dzīsmu “Šaļti”, laseit V.Lukaševiča “Casnāgu maizeitis” voi L.Purinašas “Pierobežas”, vērtīs  J.Streiča “Cylvāka bārnu” voi V.Kairiša “Pilsētu pie upes”  i saprast gon tekstu, gon raksturus, gon reiceibys motivus, nūskaņu, par tū ka tei ir poša svareiguokō steiga – muna byuteiba, muns gors, muna volūda. I sokit, kū gribit, “Pi Dīveņa gari goldi” i P.Jurciņa “Vuolyudzeite” latgaliski skaņ lobōk. Taipat kai navar puortulkuot latvīšu tautysdzīsmys cytuos volūduos, taipat teksti latgalīšu volūdā vyslobuok paruoda volūdys daudzveideibu i niansis. Koč voi prosts vaicuojums – tu esi nu sātys voi dvora – jau nūruoda iz dzeivis voi dzymtū vītu. Ogruok  as kauniejūs, ka kaids latvīts ar puoruokuma smaidu pasamanie aizruodeit: “Tu, meitenīt, izklausās,  esi no Latgales.” Tādyn soku: “Da, zynoma līta, ka nu Latgolys. I navaru īsadūmuot lobōku vītu, kur pīdzimt.”

Vēl vīna zeimeiga latgalīšu volūdys zynōšonys i lītuošonys privilegeja Reigā (laikim traucieklis) ir  tei, ka tys cylvāks ir īvāruots, jam pīvārsta leluoka uzmaneiba. As bīži, ejūt voi braucūt tramvajā iz sātu nu dorba, runoju ar mamu pa telefonu (prūtams, latgaliski). Vairuokys reizis man pavysam sveši ļauds ir sacejušs: “Cik patīkami ir dzirdēt kādu runājam latgaliski!”  Na reizi ir gadiejīs Reigā sajimt atlaidis slimneicā, poliklinikā, zooduorzā voi kafejneicā par tū, ka dzierd runojam latgalīšu volūdā. Taida pateikama kūpeibys i atbolsta sajyuta. Tūmār laikim leidz ar latgaliskū teik izlykts zamuoka socialuo statusa štempeļs. Dorba intervejuos man ir juobyut golvys tīsu puoruokai par latvīšim, par tū ka ir uzskots, ka latgalīši ir taidi sprostuoki (švakā nūzeimī) ļauds. Vīsmīleigi, atsauceigi, sirsneigi, bet … sprosti.

Nūbeigumā gribu pastreipuot, ka latgalīšu volūda nav nu tuom lelajoum volūduom, kas paver lelys i spieceigys komunikacejis, dorba voi ceļuošonys vareibys, tei nav volūda, kuru nūzeimeigi varātu īspaiduot karjerys īspiejys. Tok tys ir gūda i atbiļdeibys jautuojums – naaizalīgt i nūvērteit tū boguoteibu, privilegeju, kas myusim ir dūta nu Dīva.