ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Valoda ir tās pratēja bagātība un spēks, kas mūs apvieno, lai sniegtu iespēju zināt un mācīt, darīt un dzīvot. Vai jūs zinājāt, ka latviešu un latgaliešu valodas ir vienas no senākajām un neizmainītākajām šobrīd pastāvošo indoeiropiešu valodām pasaulē?

Valoda ir kultūras un vēstures spogulis. Valoda ir mana iespēja saglabāt tās esamību un stalti nest to pasaulē, lepni stāstot, ka tā ir viena no retākajām un sarežģīti apgūstamām valodām. Tā ir mana vizītkarte. Latviešu un latgaliešu valodas ir senas baltu valodas valodas, kurās runā pietiekami daudz pratēju, lai tās saglabātu vēl ilgu laiku, ko nevar teikt par, piemēram, Baltijas jūras somu valodu saimes lībiešu valodu, kas savulaik ievērojami ietekmējusi latviešu valodu. Latviešu un latgaliešu valodām ir daudz līdzību, bet tajā pašā laikā arī daudz atšķirību, kas padara abas no valodām unikālas. Latgaliešu alfabētam nāk klāt tādi burti kā “y”, kas ir cietais “i” un dažās Latgales apkaimes izloksnēs tiek izmantots arī “ō” jeb garais “o”, kas atspoguļojas tādos vārdos kā “cilvēks” – “cylvāks” un “māsa” – “mōsa”.

Runājot par latviešu rakstu valodas aizsākumiem, senākie ieraksti biedrības grāmatās latviešu valodā, kurās rakstīja priesteri, ir jau no 15.gadsimta. Valodas gramatika tika izveidota jau 18.gadsimtā, ko izstrādāja G. F. Stenders, uzrakstot progresīvo ābeci “Bildu ābice” (1787). 19.gadsimtā tika nodibināta latviešu valodas literārā neatkarība kopā ar Jura Alunāna, kā literārās iedvesmas avotu, dzejoļu grāmatu (1856) “Dziesmiņas”. Ar laiku latviešu sabiedrība nonāca līdz pirmajam brāļu Kaudzīšu romānam latviešu valodā “Mērnieku laiki” (1879), kas ir kļuvis par vienu no lasītākajiem literatūras romāniem latviešu valodā. 1908.gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību Komisija izstrādāja latviešu rakstību, kādu izmantojam vēl šobaltdien. Šodien mūsu valoda ir cēla, spēcīga un neatkarīga. Zinot savu valodu, es spēju attīstīt sevi un apkārtējo vidi un pierādīt tās vērtību pasaulei. Mana valoda ir manu domu nēsātāja. Un mans uzdevums kā valodas pratējam ir domāt arī par valodas nākotni, jo jau ir redzamas izmaiņas vārdu darināšanā un leksikā valodu kontakta dēļ. Tieši tādēļ ir svarīgi kopt un lietot savu valodu ar godu – caur romāniem un teikām, dziesmām un dzeju, mīlestību un saticību.

Pamazām arī ārvalstīs sāk uzzināt vairāk par latviešu valodu, piemēram, iespēja apgūt latviešu valodu ārvalstu universitātēs kā svešvalodu. Pēdējo gadu laikā ārvalstu uzņēmumos tiek pieprasīti latviešu valodā runājoši darbinieki, lai, piemēram, veicinātu sadarbību starp Latvijas un ārvalstu uzņēmumiem vai ārvalstu filiālēm Latvijā. Savukārt latgaliešu valodas pratēji aktīvi akcentē savas valodas vērtību skolās, pasākumos, konkursos un olimpiādēs, radio raidījumos, veido ziņu portālus un pērn pat tika izveidots pirmais seriāls latgaliešu valodā ar nosaukumu “Fati”. Kā vēstīja Emersons: ”Valoda ir pilsēta, kuras uzcelšanā ikviens cilvēks iemūrējis savu akmeni”. Tas, cik augstu gaismā mēs nesam savu valodu, ir brīnišķīgs pierādījums tam, ka tikai mēs paši, valodas pratēji, nosakām savas valodas nozīmi dzīvē, sniedzot tai elpu un padarot to dzīvotspējīgu.

Mana pasaule skan manā valodā un es šeit esmu, lai ļautu vēstīt to caur manu valodu. Mana valoda ir dārgākais, ko es varu paņemt līdzi, lai arī kur es dotos. Ierosinu arī jūs skaļi runāt tajā.