ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Valoda ir viss. Pilnīgi viss. Tā ir iespēja pateikt “es tevi mīlu” (mēs visi to vēlamies dzirdēt). Tas ir veids, kā uzzināt, kādi būs šīs nedēļas laikapstākļi, vai kā garajā braucienā paziņot, ka tomēr vajag kaut kur piestāt, lai mazinātu spiedienu vēdera rajonā. Protams, klusums arī ir ļoti jauks. Dažreiz gribētos, lai kāds vienkārši pavisam mazlietiņ aizsien tos vārtus ciet, bet ne jau visu laiku, tā īsti nebūtu dzīvošana.

Valoda ir mana iespēja dzīvot, nevis tikai izdzīvot. Tā ir iespēja parādīt citiem manu pasauli, jo katram jau tā ir citāda. Katrs uztver un apstrādā informāciju citādi, pamana kaut ko citu, pievērš uzmanību dažādām detaļām, balstoties uz savu iepriekšējo pieredzi. Tāpat kā visas esejas ar nosaukumu “Valoda – mana iespēja” būs atšķirīgas, arī mūsu pasaules, mūsu skatījums uz dzīvi un uz citiem cilvēkiem ir dažāds.

Valoda var arī daudz ko pateikt par mums, par to, kādi cilvēki mēs esam, kādā sabiedrībā parasti uzturamies. Tā var ļoti ietekmēt pirmo iespaidu. Tāpēc būtu svarīgi arī kopt savu valodu. Mēs taču sapošamies pirms kādas tikšanās vai svarīga pasākuma, katru dienu neejam izspūruši ārā. Tāpat mums ikdienā vajadzētu arī kopt valodu. Man vēl ir daudz ko mācīties, un es cenšos. Tagad mēģinu sarunvalodā atkratīties no dažiem angļu vārdiem, kas bija tīri labi tur iedzīvojušies. Pārsvarā tie bija tādi mazi vārdiņi, kā ‘yes’ un ‘okay’. Taču dažreiz, sarakstoties ar draugiem, tiek izmantotas visas iespējamās valodas, kuras konkrētais draugu loks pārvalda. Arī šo ieradumu cenšos pārtraukt, bet ne vienmēr izdodas.

Mums apkārt ir tik daudz valodu. Tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Valodai ir liela nozīme sevišķi šajā straujajā informācijas laikmetā, kad tajā pašā dienā varam uzzināt jaunumus pat no otra pasaules gala. Taču jaunieši ir vairāk piesaistīti angļu valodai. Tagad tā skaitās “stilīgā” valoda. Kāpēc tik daudzi nenovērtē latviešu valodu? Varbūt tāpēc, ka tā ir mums blakus katru dienu. Ir taču tā, ka mēs nenovērtējam to, kas mums ir, līdz tā vairs nav, tiecamies pēc kaut kā sveša vai jauna. Arī es sapratu, cik svarīga ir latviešu valoda tikai tad, kad gadu nodzīvoju Itālijā ar cilvēkiem no dažādām valstīm, ikdienā dzirdot itāļu, spāņu, angļu, franču, ungāru un vācu valodu. Tajā laikā, kad iespēja parunāt latviski bija tikai pa telefonu vai mācot draugiem kādus vārdus, tajā laikā es patiesi novērtēju latviešu valodu. Sapratu, ka tie nav tikai vārdu virknējumi, tas ir kas krietni lielāks un spēcīgāks. Tā ir kopība, tā ir iespēja justies piederīgam. Vēl tagad atceros, kāda bija sajūsma, izdzirdot latviešu valodā runājam kādus garāmgājējus uz ielas. Tā gan bija ļoti reta parādība, bet īpaši patīkama. Tagad arī varu teikt, ka latviešu valoda ir “stilīga”. Un tā nav stilīga tikai ārzemēs, kad, braucot autobusā, ar draugiem tiek sarunāts, ka gadījumā, ja iekāps kontrolieris, man būs jārunā latviski (jo kurš gan saprot latviešu valodu). Latviešu valodai vajadzētu šķist tik pat aizraujošai arī tepat, Latvijā. Šī degsme par mūsu valodu ir atbraukusi ar mani arī atpakaļ no Itālijas un vēl spožāk iedegusies studējot Ventspils Augstskolā. Taču, manuprāt, būtu svarīgi ieaudzināt mazās mīlestības uguntiņas jau skolā. Kā to izdarīt, pagaidām nezinu, jo man pašai bija liela pretestība pret visu, ko man skolā centās iespiest smadzenēs.

Valoda tiešām ir viss. Tikai jāsaprot, kā to patiesi novērtēt un parādīt citiem, cik mūsu valoda ir skaista un bagāta. Valoda ir mana iespēja dzīvot, mīlēt un būt lepnai par savu valsti un kultūru.