ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Daudzi mūsdienu jaunieši, prātojot par valodu nozīmi savā dzīvē, galvenokārt saskata plašo iespēju loku, ko sniedz svešvalodu, it sevišķi angļu valodas, pārvaldīšana augstā līmenī, jo cilvēkam, kurš zina valodas, visas durvis uz pasauli ir vaļā – viņš var doties gan izzinošos, gan izpriecu braucienos, kā arī darba un draugu meklējumos uz citām valstīm. Viesojoties neskaitāmu pilsētu muzejos, izstāžu zālēs, operās un teātros, iespējams izzināt kultūras pasaules plašos apvāršņus. Tomēr uzskatu, ka vispirms ir izcili jāpārvalda sava dzimtā valoda, sava tēva un mātes mēle, jāatklāj savas tautas kultūras vēsture, vismaz kādu reizi uz savas ādas jāizbauda senās latvju tradīcijas, jāiepazīst ne tikai literatūras, mākslas, kino un mūzikas klasika, bet arī jāredz, ka latviešu tautas radošums joprojām turpina attīstīties – top jaunas grāmatas, filmas, mākslas darbi un dziesmas.

Dzimtajai valodai – latviešu valodai manā dzīvē īpaša nozīme bijusi jau no agras bērnības. Četru gadu vecumā vecmāmiņa mani sāka ievadīt plašajā rakstīto tekstu pasaulē, mācot atšķirt burtus, vēlāk arī rādot, kā tie sadraudzējas un kopā pārtop zilbēs, vārdos, teikumos, tekstos. Jau no piecu gadu vecuma kļuvu par lasītāju bibliotēkā – protams, vispirms aizrāvos ar krāsainajām, maziem bērniem domātajām bilžu grāmatām, no vienas tādas nespēju atvadīties ļoti ilgi; tā bija īpaši sāpīga šķiršanās trīs mēnešu garumā ar pieckārtēju grāmatas nodošanas termiņa pagarināšanu. Šī bilžu grāmata ar kustīgajiem attēliem atmiņā iespiedusies tik cieši, ka joprojām varu citēt atsevišķas tās rindas.

Kad mācījos sākumskolā, ne tikai no zaļiem papīra rimbuļiem izveidoju klasē garāko un lokanāko grāmatu tārpu (ik pāris dienu kādu daiļdarbu – iesieto lapu apkopojumu – biju apēdusi gluži kā dabā redzamie tārpiņi notiesā kokos un krūmos esošās lapas), bet arī saņēmu rajona bibliotēkas diplomu, kurā vēstīts, ka esmu visčaklākā lasītāja.  Bērnībā arī pati izmēģināju gan rakstnieces, gan žurnālistes lomu – ar zīmuli, vēlāk pildspalvu rakstīju dzejolīšus, stāstiņus par kaķīšiem, zaķīšiem un bērnudārzu, atdarināju žurnāla “Zīlīte” veidotājus.

Pamatskolā un vidusskolā turpināju lasīt grāmatas un rakstīt stāstus, kā arī savas radošās rakstīšanas spējas izmēģināju, piedaloties konkursos, bet prasmes analizēt mākslinieciskus tekstus, ievietot pieturzīmes un rakstīt pārspriedumus pārbaudīju, ar citiem valodas izcilniekiem sacenšoties skolas, pilsētas un valsts latviešu valodas un literatūras olimpiādēs. Tā kā gan valsts olimpiādēs, gan zinātniskās pētniecības darbu konferences valodniecības sekcijā saņēmu diplomus, divas vasaras pēc kārtas man bija izcila iespēja piedalīties jauno literātu nometnē “(IZ)Aicinājums”, tādejādi pilnveidojot savas prasmes galvā ieskrējušās domas ietērpt vārdos un pēcāk pārvērst rakstītā tekstā.

Tagad es – kaķīšu un zaķīšu draudzības aprakstītāja, klases garākā zaļā grāmatu tārpiņa īpašniece, meitene, kas vidusskolā pētījusi jauniešu latviešu valodas kvalitāti, divus gadus pēc kārtas ieguvusi 2. vietu valsts latviešu valodas un literatūras olimpiādē, kā arī divās vasarās vairāk nekā nedēļu klausījusies “(IZ)Aicinājuma” lekcijas, lai pavisam īsu brīdi vēlāk rakstītu savus aptuveni lapu garos garadarbus, – esmu studente. Turpinu dzīvot plašajā dzimtās valodas pasaulē, arvien vairāk iepazīstot valodas pasaules karaļus Tekstus, karaļbērnus – Nodaļas, Rindkopas, Teikumus, Vārdus –, kā arī rakstītos likumus mīlošos pavalstniekus – Pieturzīmes, Morfēmas, Burtus –, nerakstīto likumu pielūdzējas – Zilbes un Skaņas. Gluži tāpat kā reālajā dzīvē un pasakās liela nozīme ir ne tikai valdniekiem, bet arī iedzīvotājiem, kas likumus ievēro, arī valodas pasaulē svarīgi ir ne tikai rakstnieki un valodnieki, bet arī ikviens pareizrakstības un pareizrunas likumu ievērotājs. Tāpēc jau otro gadu studēju par latviešu valodas un literatūras skolotāju, kā arī bērnu un jauniešu centrā pusaudžus arvien dziļāk vilinu iekšā radošās rakstīšanas pasaulē. Neilgu laiku arī mazākumtautību skolas ķipariem palīdzu spert pirmos soļus latviešu valodas pasaulē, jo valoda un tās likumi jāzina ikvienam, kurš attiecīgajā valstī dzīvo. Jā, arī, ja es nestudētu un nestrādātu latviešu valodas jomā, dzimtās valodas likumi man tāpat būtu jāievēro, turklāt ne tikai akadēmiskajā un darba vidē.