Autors: Sarmīte Ruskule, Daugavpils Universitāte

ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Zilo ezeru zemē ar smaidu, līdz ausīm, ataust bērnības atmiņas par dzimto latviešu valodu. Tā augstu debesīs kā putns, bet nav putns, polkas palēcienā caur baltajiem mākoņu kalniem un zilajai debesu jūrai, trauc kā mirāža vienā no virtuves logiem, skaistā pilsētā, netālu no Daugavas lokiem. Tās atmiņas, kas uzsauc smaidu, kā tostu ir kā atbalss gadiem ejoša, un šodien kā melodija, kas turpina plaukt kā mūžīgs zieds. Tās ziedlapu lapiņas, garenas un varenas, sarkanbalti sarkanas ir skanīgas un priecīgas kā balss, Dziesmu un deju svētkos. Kas to dzird, tas to neaizmirst. Kas to redz, tas to atkal redzēt steidz.

Atminoties momentus, tālu no dzimtenes, kur citu ausīm latviešu valoda skan kā melodija bez punktiem, liek man aizdomāties, cik gan skaista ir šī latviešu valoda. Raugoties uz pasaules karti uz Latvijas atrašanās vietu, pirmajā acumirklī var domāt, ka latviešu valodas pratēji ir tikai tie, kas dzīvo Latvijā, bet īstenībā latviešu valodas pratēju un tie, kas to vēl apgūst ir daudz vairāk. To apliecina, sastaptās dvēseles, kas mācās latviešu valodu, jo ir draugi, vai radi Latvijā.  Apzinoties, ka es arī šo valodu pārvaldu, liek man justies īpašai, un tas piedod eksotisku piegaršu citu mēlēm. Jā, šī valodas gramatika, ir sarežģīta, bet tie, kas apgūst jaunas valodas, tas ir kā izaicinājums, saprast un mācēt runāt latviski, tādā veidā arī iepazīstot Latvijas tradīcijas un kultūru.

Laikam ejot, kā pulkstenim, kas nekad neapstājas, kā kuģim, kuram nav ostas, kā maizes zupa, kas nav apēdama, pavada mani, kā “Sprīdīti” uz “Laimīgo zemi”. Katra diena, stunda un minūte, kas pavadīta mājās, tā kā medus karote ar paliekošu atmiņas garšu līdz nākamai reizei, dodoties tālienē. Lasoties un kasoties, kas nav ne kāda kasīšanās, bet gan kavēšanās. Palīgā man nāk četri “un”, tie raiti nostājās kā šķīvji brokastīs. Sāļās pankūkas, kas pildītas ar šķilvjiem, un kafijas krūze, kas veidota uz ripas un apdedzināta ceplī, un es kā zibspuldze, kas dodas ceļā uz tālo zemi ar dzimtās valodas zibatmiņu un iespēju dalīties ar to visā pasaulē.

Atmiņas ved mani uz sniegoto ziemu, kas sākas ar valodu. Citiem iezogas interese un ziņkāre, uzzināt, kas ir šī valoda, kur tā dzīvo, kā turp nokļūt, kad ir nākamais reiss, kur ir lielākais kalns. Tikko uzzinot, kur šī valoda dzīvo, ir vēlme apciemot, bet tiklīdz to apciemo, ciemos kāre atgriezties. Tāpat kā pirmais piegājiens ziemas priekos, kas paveras mājās. Ir vēlme vērst savu skatu augšup, līdz debess velvei, ievilkt skābekli nāsīs un klausīties Saules kalna noslēpumos par Egļu kalnu. Zem zābaku cietajām zolēm un lāstekveidīgajām zābaku auklām var dzirdēt sniega sasalušo noskaņojumu. Viens acumirklis un vēja spārnos ar ļenganiem ceļiem un perspektīvās ejošām rokām, atskan blīkšķis. Acis zem sniegotās, augsti asās kārtas paveras vaļā, zobi vietā, slēpes, kas devušās nezināmā virzienā, un skaļi smiekli, kas atskan kalna galotnē un var sākties otrais piegājiens.

Šodien, pavasaris kā sniegpulkstenis, mirkšķina ar acīm un prātā steidzas vārdi. Ja es neprastu latviešu valodu, tad manai esejai būtu citi vārdi, cita skaņa, cits ritms. Tai nebūtu garo patskaņu un mīksto līdzskaņu un iespējams ģenitīvs vispār nebūtu redzeslokā. Latviešu valoda ir mana diena un nakts, kur sapņi ir latviešu valodā. Tā ir kā katram savs “daimonijs”. Tā ir mana iespēja, lai kādā arī pasaules malā es būtu, nest latviešu valodu, lai tā skan, lai izraisa interesi, lai rodas jautājumi, lai tā paliek. Lai arī cik skanīgas un daiļas citas valodas nebūtu, latviešu valoda ir kā atgriezšanās bērnībā, kad vārds “ālā” pārtapa “ārā”, tā mājo atmiņās, tā ir šodiena, un tā ir cerība, ka nākotnes vīzija, tālāk pastāstīs, kas ir dzimtā valoda.