DZIESMU SVĒTKI PRET DZIESMUSVĒTKI
Vai reizi piecos gados notiek dziesmu svētki, Dziesmu svētki vai dziesmusvētki?
Par dziesmusvētkiem varam dēvēt ikvienu publisku koru dziedāšanas pasākumu brīvdabas estrādēs, kurā uzstājas vairāki kopēji kori. Savukārt par dziesmu un deju svētkiem dēvējam Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkus un Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Šo svētku norisi, sagatavošanas procesu un finansiālo un organizatorisko atbildību regulē Dziesmu un deju svētku likums. Sarunvalodā atkarībā no tā, kuriem svētkiem gatavojamies un kuri tuvojas, esam ieraduši par dziesmu svētkiem saukt gan Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkus, gan Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Cēlonis, visticamāk, meklējams tajā, ka dejas tradīcija svētkiem pievienojusies vēlāk, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka svētkos ir gan dziesmas, gan dejas. Tā kā oficiālais svētku nosaukums ir Vispārējie latviešu dziesmu svētki, nevis Dziesmu svētki, nav iemesla to rakstīt ar lielo sākumburtu.
Tātad 2018. gadā notiek XXVI Vispārējie latviešu dziesmu un XVI Deju svētki.
VISPĀRĒJIE LATVIEŠU DZIESMU UN DEJU SVĒTKI
Tā saka: „Kur trīs latvieši, tur koris”. Koru skaitu Latvijā lēš ap 400, un kas zina, cik latviešu koru ir visā pasaulē! Visos laikos, kad latvieši izceļojuši no dzimtās zemes ─ gan tagad, gan ekonomiskās emigrācijas laikos, jaunajās mītnes vietās ātri vien entuziastu grupiņas nodibina vienu vai otru dziedāšanas kopu. Un patiesi, koris ir tas, kas dod gandarījumu gan sanākot kopā, gan kopā veidojot mākslas darbu ─ dziesmu.
„KAS LATVIETIM IR DZIESMU SVĒTKI?”
Tie ir mēģinājumi un atkal mēģinājumi, kad pēc garas darba dienas tumšā vakarā jāsēžas mašīnā, lai stundu vai ilgāk brauktu uz dziedāšanas vietu. Tie ir pašaizliedzīgie koru diriģenti un kormeistari, kas ierodas vienmēr – veseli vai slimi. Tās ir grūtās repertuāra dziesmas, kur piepūle tiek ne tikai balss saitēm, bet arī smadzenēm – kā to visu izdziedāt!
Bet tas ir arī prieks katru nedēļu satikt savus labos draugus soprānus, altus, tenorus un baritonus. Tas ir neizskaidrojami pacilātais noskaņojums, kāds vienmēr rodas pēc mēģinājuma – gan plaušas izvēdinātas, gan joki izstāstīti un smiekli izsmieti. Tas ir lepnums par mūsu bagāto un seno mūzikas kultūru, tik unikālu nelielai tautai. Tas ir aizraujošais kustības un pārgalvīgais varēšanas prieks dejotājiem. Un, beidzot, tas ir visaptverošais gandarījums, kas pārņem pēc labi nodziedātas dziesmas, kad aizkustinājuma asaras acīs gan dziedātājiem, gan klausītājiem.
Dziesmu un deju svētki ir šo sajūtu esence, kulminācija un daudzu tūkstošu kopīgs vienojošs garīgais spēks, kam nelīdzinās nekas cits pasaulē. Tas latvietim ir Dziesmu svētki.
SVĒTKU RAKSTUROJUMS
Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki ir unikāls latviešu tautas folkloras mantojumā un profesionālās mūzikas tradīcijās un jaunradē sakņots Latvijas kultūras fenomens, kurš vēstures gaitā ieguvis nācijas vienotības un nacionālās identitātes simbola nozīmi. Šī Latvijā izauklētā tradīcija ir paraugs, kā maza nācija spējusi veidot, attīstīt, nosargāt savas tautas nacionālās identitātes ideju vairāk nekā gadsimtu ilgā laika posmā. Tradīcijas pamatā ir spēcīga un paaudzēs pārmantota visaptveroša koru kustība un kopdziedāšanas tradīcija, tautas dejas, instrumentālās un tautas mūzikas tradīcijas, tautas māksla, amatniecība, folkloras kustība un daudzas citas cilvēka radošā gara izpausmes, kas laikam ritot attīstās un arvien bagātina šo tradīciju.
Šie svētki ir pasaulē atzīts, izcils un ilglaicīgs, kultūras notikums Latvijā, būtiska latviskās identitātes daļa. Šim notikumam ir divi savstarpēji cieši saistīti aspekti: Dziesmu un deju svētki kā festivāls un kā kultūras process. Tieši kultūras process nodrošina festivāla iespēju, svētku pastāvēšanu un ilglaicīgu turpināšanos. Kopš pirmsākumiem 1873. gadā Dziesmu (un deju) svētki kā festivāls notikuši vidēji reizi 5, 8 gados, kultūras process ir nepārtraukts.
Laika ritējumā Dziesmu svētki attīstījušies par daudzpusīgu nacionālās kultūras notikumu reizi piecos gados. Līdzās svētku dominējošajam aspektam – lielajam kopkorim, kura mākslinieciskā kvalitāte balstās a capella dziedāšanas tradīcijā (dziedāšana daudzbalsīgi bez instrumentāla pavadījuma), svētku saturs paplašinājies, ietverot tajos arī citus tautas mākslas žanrus kā deju, instrumentālo mūziku, pūtēju orķestru un kokļu mūziku, amatierteātru kustību, lietišķo mākslu, tautas tērpu parādi u. c.
Dziesmu svētku tradīcija veidojusi jaunus kopdziedāšanas un kopdejošanas sarīkojumus. Kopš 1948. gada līdztekus Dziesmu svētkiem notiek arī Deju svētki, kopš 1960. gada – Vispārējie skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Izveidojušās jaunas reģionālās svētku formas: Baltijas valstu dziesmu svētku tradīcijas ietekmē 1956. gadā izveidojušies Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki „Gaudeamus”, kopš 1995. gada notiek Ziemeļvalstu un Baltijas valstu dziesmu svētki, tādējādi veicinot aktīvu starpvalstu kultūru sadarbību, un 2015. gadā Rīgā notika Pasaules koru olimpiāde.
Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku vēsturē iezīmējas šādi periodi:
- priekšvēsture – tautiskās atmodas laikmets no 19. gs. vidus līdz 1873. gadam;
- periods – no 1873. gada līdz Pirmajam pasaules karam (I–V svētki);
- periods – neatkarīgā Latvija starpkaru periodā (VI–IX svētki);
- periods – padomju un vācu okupācijas laiks (X–XIX svētki);
- periods – neatkarības atjaunošana (1987.–91.) un atjaunotās neatkarības laikmets (XX–XV svētki). 4. periods turpinās arī pēc 2013. gada.
PRIEKŠVĒSTURE
Dziesmu svētku pirmsākumi ir meklējami 19. gs. pirmajā pusē Vācijā, Austrijā un Šveicē. Sekojot šo zemju paraugam, Baltijas provinču pilsētās tika dibināti dziedāšanas pulciņi , kori un rīkoti dziedāšanas svētki. Plaša mēroga dziesmu svētki, kuros piedalījās vācbaltiešu kori, bija sarīkoti 1857. gadā Tallinā un 1861. gadā Rīgā. Dziesmu svētku ideju pārtvēra mācītājs un rakstnieks Juris Neikens, kurš 1864. gada pavasarī sarīkoja latviešu vīru koru dziedāšanas svētkus Dikļos, kuros piedalījās 6 kori ar 120 dziedātājiem. Tiem sekoja līdzīgi svētki dažādās vietās Vidzemē un Kurzemē, un 1870. gada vasarā tika sarīkoti Kurzemes dziedāšanas svētki Dobelē, kuros piedalījās 400 dziedātāju.
Kamēr citās Eiropas valstīs šie svētki palika sekundāra kultūras parādība, kas pakāpeniski izzuda, Baltijas valstīs šī tradīcija attīstījās kā nacionālās pašapziņas spilgtākā forma. 19. gs, otrajā pusē koru kustības aizsākumam visnozīmīgākie bija lauku dziedāšanas biedrību un baznīcu koru rašanās. Tas radīja apstākļus, ka tautasdziesma, kas iepriekšējos gadsimtos bija iesakņojusies lauku sabiedrības muzikālajā vidē, caur pirmo latviešu komponistu radītajām tautasdziesmu apdarēm (Baumaņu Kārlis, Jānis Cimze) ienāca koru repertuārā.
Pirmais periods
Svētki notika Krievijas Impērijas Baltijas guberņās, Vitebskas guberņas latvieši, izņemot divus korus V svētkos, nepiedalījās. Lai iegūtu svētku atļauju, tos nācās pieskaņot kādam valstiski svarīgam pasākumam: II svētki – cara Aleksandra II (Александр II Николаевич) valdīšanas 25. gadskārtai, IV svētki – 100 gadu atcerei, kopš Kurzeme pievienota Krievijai, V svētki – 200 gadu atcerei, kopš Vidzeme pievienota Krievijai. Jau ar I svētkiem tika definētas tradīcijas galvenās norises – svētku gājiens, kopkora koncerti un koru sacensības jeb dziesmu karš.
1870. gadu sākumā nesen dibinātā Rīgas Latviešu biedrība uzņēmās Pirmo vispārīgo latviešu dziesmu svētku organizēšanu. Pirmie Dziesmu svētki norisinājās 1873. gada vasarā Rīgā, toreiz to nosaukums bija I Vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki. 1880. gadā tika organizēti II Vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki. Latvijai atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, notika arī III, IV un V dziesmu svētki. IV dziesmu svētki bija līdz šim vienīgie, kuri nenotika Rīgā, bet gan Kurzemes guberņas galvaspilsētā Jelgavā.
Otrais periods
Svētki notika neatkarību ieguvušajā Latvijas valstī. Šajā laikā Latvijas amatierkori sasniedza atzīstami augstu līmeni.
Pirmā pasaules kara laikā svētki nenotika. VI─IX svētki notika neatkarīgajā Latvijā. Pirmie trīs no tiem notika Esplanādē, bet IX svētki — Uzvaras laukumā.
1940. gada 15. un 16. jūnijā Daugavpilī notika Latgales dziesmu svētki. Nebūdami vispārējie dziesmu svētki, tie no citiem reģionāliem dziesmu svētkiem atšķīrās ar mērogu un vēsturisko kontekstu. Svētkos piedalījās apmēram 8000 dziedātāju ne tikai no Latgales, bet arī no citām Latvijas daļām, tos noklausījās vairāk nekā 50 000 apmeklētāju no visas Latvijas. Svētku nobeigumā trīsreiz skanēja Latvijas valsts himna, un tobrīd padomju tanki jau šķērsoja valsts robežu, sākdami Latvijas okupāciju.
Trešais periods
Otrā pasaules kara laikā svētki nenotika. X─XIX dziesmu svētki notika padomju laikā. 1948. gadā pirmo reizi svētkos piedalījās arī deju kolektīvi. Kopš 1955. gada svētki notiek Mežaparka estrādē. Kopš 1960. gada reizi piecos gados notiek arī Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki.
Svētki notika Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupētajā Latvijā. Tie tika iekļauti sovjetizētās kultūras sistēmas pašdarbības kategorijā, un to rīkošanai tika radīta īpaša valsts struktūra. Lai pārtrauktu saistību ar iepriekšējiem svētkiem, tika sākta jauna dziesmu svētku numerācija. Svētki tika pakļauti totalitārai cenzūrai un ideoloģizācijai, tos ikreiz veltot režīmam nozīmīgām jubilejām, būtisku repertuāra daļu veidoja skaņdarbi, kas apliecināja lojalitāti padomju varai. Jau sākot ar X svētkiem, to norisē tika iekļauti deju kopu (toreiz – kolektīvu) koncerti, sportistu un mākslas vingrotāju demonstrējumi, bērnu un skolēnu dziedāšanas un dejošanas priekšnesumi. Patstāvīgi Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki pirmoreiz notika dažas nedēļas pirms XIII Vispārējiem latviešu dziesmu un IV Deju svētkiem.
X Vispārējie latviešu dziesmu un I Deju svētki ar nosaukumu Latviešu dziesmu svētku septiņdesmitpiecgadei veltītie Padomju Latvijas pirmie dziesmu svētki notika Rīgā 1948. gada 19.–22. jūlijā. Pieaugušo kopkorī bija 14 542 dziedātāji, bērnu kopkorī 5141 dziedātājs, deju kopu koncertos 921 dejotājs, apvienotajā pūtēju orķestrī piedalījās 199 mūziķi.
Ceturtais periods
Svētki notika un joprojām turpinās neatkarību atjaunojušajā Latvijā. Izņēmums ir XX svētki, kas formāli notika vēl padomju okupācijas apstākļos, tomēr attiecībā uz repertuāra veidošanu tie vairs nebija pakļauti totalitārai cenzūrai. Šajos svētkos pirmo reizi pēckara gados piedalījās pasaules latviešu kori un diriģenti, tie iezīmēja arī būtiski jaunu norises modeli, kas tika lietots un attīstīts turpmākajos svētkos. Tomēr vairāki elementi, piemēram, svētku organizēšanas vairākpakāpju modelis, deju kopu un pūtēju orķestru sacensības, deju iekļaušana kopkoru koncertos, deju lieluzvedumi sporta stadionā tika pārņemti no 3. perioda un lietoti 4. periodā. No 3. perioda nekritiski pārņemti arī vairāki termini – deju kolektīvs, vieskolektīvs, tautas kolektīvs, ierindas koris, zonālā skate, republikāniskā skate, koru salidojums un citi.
DZIESMU SVĒTKU KAROGS
Neatņemama Dziesmu un deju svētku sastāvdaļa ir gājiens un karogs, ko tajā nes ar lielu godu. Šis karogs ir tikpat sens kā paši Dziesmu svētki. Un, kā izrādās, tam ir arī savs noslēpums.
Dziesma, deja, kopības izjūta, saviļņojums – Dziesmu svētkus pārsvarā raksturo netverami lielumi, taču ir vismaz viens taustāms simbols, kas raksturo svētku būtību un tas ir Līgo karogs.
Zīda pavedieniem izšūto audeklu katros dziesmu svētkos stalti nes kā goda zīmi – gājienu priekšgalā – taču svētku starplaikā to glabā muzejā kā relikviju. Karogu speciāli šuva uz pirmajiem latviešu dziesmu svētkiem 1873. gadā, noskatot priekšzīmi no jau Rīgā izdziedātajiem vācu dziesmu svētkiem. Viņiem bija savs karogs un latvieši negribēja atpalikt. Bagātas latviešu kundzes un jaunkundzes saziedoja naudu un no balta zīda, sarkana samta, zelta brokāta to šūdināja Leipcigā, Karaliskā galma izšūšanas darbnīcā.
Izšūtajā bildē tiek pielūgta Līgo – Līgas dieve, līksmības un draudzības dieve. Viņa ir kā moto Dziesmu svētkiem. Redzams vecs vaidelotis baltās drānās, viņš stāv pie kupla ozola, tur ir altāris, ozola zars viņam rokā, viņš upurē Līgas dievei, lai skan dziesmas. Lai latvieši vienojas dziesmā.
Tomēr karogs nes kādu noslēpumu – nav zināms romantiskā tēla autors. Viena versija ir par gleznotāju Kārli Hūnu, bet tam nav īstu pierādījumu, citi min Artūru Baumani, kurš tajā laikā gan vēl bija mazs zēns.
Vēl cits minējums ir, ka autors varētu būt pats Baumaņu Kārlis, Latvijas himnas autors. Tieši viņš sarūpēja karogam kātu un visādi citādi cieši iesaistījās svētku rīkošanā. Viņš bija pats arī zīmētājs, viņš skolās pasniedza kaligrāfiju. Viņš bija cieši saistīts ar Dziesmu svētku organizēšanas komiteju. Muzeja krājumos ir vēstule, kurā viņš sarakstās ar latviešu biedrību un tur skaistā Baumaņa rokrakstā ir uzrakstīts vārds „Līgo”. 99% atdarina šo uzrakstu karogā.
Patiesībā svētkos karoga oriģinālu nenes – tapusi karoga kopija. Oriģināls ir sargājams un vertikālā stāvoklī nemaz nav nesams. Māksliniekiem izdevās visai veiksmīgi relikviju atdarināt, tomēr ir detaļas, kas nav atkārtojamas.
DZIESMU SVĒTKI SVEŠUMĀ
Beidzoties Otrajam pasaules karam, liela daļa nācijas bija izklīdināta gan uz Austrumiem, gan Rietumiem. Salīdzinoši labāki apstākļi Rietumu diasporā ļāva jau pirmajos pēckara gados realizēt dažāda veida māksliniecisko darbību – uzturēt kordziedāšanas tradīcijas un organizēt plašākus kultūras festivālus. 1947. gadā notika pirmie diasporas dziesmu svētki Eslingenē, tajos piedalījās 24 kori ar apmēram 1000 dziedātāju. Kopš tā laika dziesmu svētki (dienas) notikuši gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā, gan Austrālijā.
I Eiropas latviešu dziesmu svētki, veltīti Dikļu dziesmu dienas simtgadei, notika 1964. gadā Hamburgā; II – veltīti Latvijas valsts proklamēšanas 50 gadu atcerei, – Hannoverē 1968. gadā; III – veltīti latviešu dziesmu svētku un Latvijas valsts himnas simtgadei, – Ķelnē 1973. gadā; IV – Londonā 1977. gadā; V – Līdsā 1982. gadā; VI – Helsingborgā 1989. gadā.
1949. gadā sākās dziesmu dienas Anglijā, galvenokārt, kā atkārtoti sarīkojumi, vienu programmu nodziedot divās vai pat trīs pilsētās: pirmās – Londonā un Līdsā 1949. gadā; otrās – Lesterā un Londonā 1950. gadā; trešās – Londonā, Lesterā un Bredfordā 1951. gadā. Pēdējās (11) – Lesterā 1986. gadā. Kopējais sarīkojumu skaits – 19.
I Amerikas Savienoto Valstu latviešu vispārējie dziesmu svētki notika Čikāgā 1953. gadā, dziedātāju un klausītāju kopskaits bija apmēram 6500 cilvēku. II svētki notika Ņujorkā 1958. gadā; III, IV un V – Klīvlendā 1963., 1968. un 1973. gadā; VI – Bostonā 1978. gadā; VII – Milvoki 1983. gadā; VIII – Indianapolē 1988. gadā. IX svētki bija plānoti Filadelfijā, bet nenotika. X svētki – Klīvlendā 1997. gadā; XI – Čikāgā 2002. gadā.
Kopš 1962. gada latviešu dziesmu svētki ik pa diviem vai trim gadiem notikuši Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādas Rietumkrastā: Sietlā (I – 1962. gadā; VI – 1975. gadā; XII – 1992. gadā), Portlendā (II – 1965. gadā; IX – 1982. gadā), Sanfrancisko (III – 1967. gadā, VIII – 1979. gadā, XIV – 2003. gadā), Losandželosā (IV – 1970. gadā, VII – 1977. gadā, XI – 1989. gadā, XIII – 1999. gadā), Vankūverā (V – 1972. gadā, X – 1985. gadā).
Kanādas latviešu dziesmu svētku kustība aizsākās ar dziesmu dienu 1952. gadā un dziesmu svētkiem 1953. gadā, visi svētki notikuši Toronto ik pa četriem vai pieciem gadiem: I – 1953. gadā, II – 1957. gadā, III – 1961. gadā, IV – 1965. gadā, V – 1970. gadā, VI – 1976. gadā, VII – 1981. gadā, VIII – 1986. gadā, IX – 1991. gadā, X – 1996. gadā, XI – 2000. gadā.
Austrālijas latviešu kopkora koncerts iekļauts gandrīz ik gadu notiekošajās kultūras dienās, kas kopš 1951. gada rotācijas kārtībā notika dažādās pilsētās: Sidnejā, Melburnā, Adelaidē, Brisbenā. Vēlāk pievienojās arī citas pilsētas – Pērta no 1964. gada, Kanbera no 1982. gada. Kultūras dienas rīkotas arī Kraistčērčā Jaunzēlandē 1967. gadā un Lonsestonā Tasmānijas salā 1984. gadā.
Lai dziedātu pēc iespējas tuvāk okupētās Latvijas krastiem 1979. gadā Visbijā, Gotlandē, notika I Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienas. To idejas autors un galvenais rīkotājs bija A. Jērums. II un III dziesmu dienas notika Minsterē, Vācijā, 1984. gadā un 1987. gadā, kopkora priekšā ir stājušies kopumā 12 virsdiriģenti.
SVĒTKU NORISES LAIKS, PERIODISKUMS, KĀRTĪBA
1. un 2. perioda svētki tika rīkoti laikā ap Jāņiem – I svētki pēc Jāņiem un visi pārējie – pirms. 3. perioda svētku laiku okupācijas varas iestādes centās pieskaņot ideoloģiski svarīgam datumam – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas dibināšanas dienai 21. jūlijā. Ceturtā perioda svētki, izņemot XXIV, tiek rīkoti pēcjāņu nedēļā.
Jau 2. periodā iezīmējās piecgadu starplaiks starp sekojošiem svētkiem. Ar dažiem izņēmumiem tas tika ievērots 3. un 4. periodā. Garākus starpsvētku pārtraukumus radīja lielāki sociāli politiski satricinājumi – 1905. gada revolūcija un abi pasaules kari.
Dziesmu un deju svētku norisē ir pastāvīgās un mainīgās daļas. Par pamatelementiem tiek uzskatīti svētku gājiens, kopkora koncerti un koru sacensības jeb dziesmu karš.
Gājiens ir noticis gandrīz visos svētkos, tas ir svētku visvairāk reprezentējošā daļa. Kopkora koncerti ir dziesmu svētku būtība, tie parāda dalībnieku vēlmi dziedāt kopējas, visu apgūtas dziesmas, gūstot vienojošu emocionālu baudījumu, simboliski tie pauž latviešu tautas vienotības un kopīgas darbošanās ideju. Dziesmu karš noticis gandrīz visos svētkos, tā uzdevums ir noteikt labākos korus.
Dziesmu kari rosinājuši līdzīgas sacensības arī citās jomās: dejotāju sacensības notiek kopš 1948. gada, pūtēju orķestru sacensības – kopš 1960. gada. Tērpu kari jeb sacensības par etnogrāfiski pareizākajiem un skaistākajiem koru un individuālu dalībnieku tērpiem notika 2. periodā no 1931. gada (VII–IX svētkos); pēc ilgāka pārtraukuma atsākās 1998. gadā (XXII svētkos) un turpinājās nākamajos svētkos.
Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki (izņemot II, IV un VII) notiek reizi piecos gados laika posmā starp Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem.
SVĒTKU DALĪBNIEKI UN RĪKOTĀJI
Galvenā loma Vispārējo latviešu dziesmu svētku sākotnējās idejas realizēšanā bija Rīgas Latviešu biedrībai, tā bija arī I, II, III un V svētku rīkotāja. IV svētku rīkotāja bija Jelgavas Latviešu biedrība.
Dziesmu svētku 2. periodā rīkošanā iesaistītās divas galvenās organizācijas bija Latvijas Skaņražu kopa (dibināta 1923. gadā) un Latviešu Dziesmu svētku biedrība (dibināta 1830. gadā). Starpsvētku laikā darbojās dažādas vietējās un nacionālās organizācijas, īpaši nozīmīga loma kopkoru pasākumu rīkošanā novados bija Latviešu jaunatnes savienībai.
3. periodā dziesmu un deju svētku organizēšanu vadīja, kā arī repertuāra uzraudzību un ideoloģisko diktātu realizēja 1947. gadā izveidotā Republikāniskā Dziesmu svētku komisija (vēlāk – komiteja, orgkomiteja). Jau 1948. gadā operatīvo jautājumu risināšanai svētku laikā tika izveidots Dziesmu svētku štābs. Lai nodrošinātu koru un citu amatiermākslas grupu darbošanos starpsvētku laikā, rūpētos par repertuāru, organizētu grupu māksliniecisko vadītāju mācības, 1945. gadā tika izveidota Kultūras ministrijas palīgstruktūra, kuras nosaukums laika gaitā mainījies, no 1989. gada – E. Melngaiļa Tautas mākslas centrs.
4. periodā dziesmu un deju svētku organizācija, saglabājot zināmas iepriekšējo periodu iestrādes, turpināja mainīties. Dziesmu un deju svētku rīcības komiteju vada Ministru prezidents un viņa vietnieks – kultūras ministrs, un mākslinieciskā padome, kas darbojas kultūras ministra vadībā. Apvienojot dažādu kultūras nozaru speciālistus, svētku sagatavošanā un organizēšanā piedalās Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Svētku norisi Rīgā nodrošina īpaša Rīgas pilsētas pašvaldības komiteja.
DAŽĀDO MĀKSLAS FORMU IZMANTOŠANA UN LOMA SVĒTKU NORISĒ
1. periodā svētku kodols bija divi koncerti – pirmais ar reliģisku, otrais – ar laicīgu tematiku. Sākot ar III svētkiem, galveno sarīkojumu skaitā iekļāva trešo – vokāli instrumentālo koncertu, kurā bija arī orķestris un solisti.
2. periodā atsevišķa garīgās mūzikas koncerta nebija, reliģiska satura dziesmas skanēja 1. koncerta sākumā. 3. koncerta saturs katros svētkos bija atšķirīgs, uzstājās arī viesu kori, spēlēja kara orķestris.
3. periodā divi galvenie kopkora koncerti tika papildināti ar sportistu demonstrējumiem, deju priekšnesumiem, apvienotā pūtējorķestra spēlētiem skaņdarbiem. X–XII, XVIII un XIX svētkos padomju vara savu klātbūtni demonstrēja, priekšnesumos iekļaujot okupācijas armijas karavīru maršēšanu, dziedāšanu un pūtējorķestra uzstāšanos. Līdzās kopkora koncertiem Mežaparkā tika rīkots apvienoto deju kopu koncerts stadionā.
4. perioda svētkos pastiprinājās saturiski un formāli jaunu, nacionālajai tradīcijai atbilstošāko variantu meklējumi. Kopkora koncertos tika iesaistītas folkloras kopas, solisti, popmūziķi, paši koncerti tika veidoti kā tematiskas programmas. Deju lieluzvedumi arī ieguva tematisku virzību, to veidošanā integrēta mākslinieciska efekta sasniegšanai tika izmantoti latvju raksti, īpašas instalācijas un izgaismojums.
Atsevišķos koncertos skanējusi latviešu un ārzemju autoru simfoniskā mūzika, kamermūzika, ērģeļmūzika, pūtējorķestru mūzika. Kopš 1973. gada Latvijas Universitātes Lielajā aulā ticis rīkots tautas mūzikas koncerts ar koncertkokļu ansambļu piedalīšanos, bet kopš 1990. gada atsevišķā koncertā uzstājās folkloras kopas.
Svētku programmā tika iekļautas operas un baleta izrādes (VI, IX svētkos), kā arī teātra izrādes (IV, VII, VIII, IX svētkos). Svētku laikā rīkotas dažādas izstādes – lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstāde (IV svētkos), daiļamatniecības, (tautas) lietišķās mākslas izstādes. Ar tematiskām izstādēm svētku laikā piedalījušies arī muzeji.
SVĒTKU NOZĪME SABIEDRĪBĀ
Gadu ritējumā nemainīgs saglabājies viens no Dziesmu un deju svētku galvenajiem uzdevumiem – uzturēt nācijas garīgo vienotību.
Piederības apliecinājums Latvijai svētkos neiztrūkstoši izpaužas un ir sajūtams pastāvīgajā Dziesmu svētku repertuārā, kas katru svētku kulminācijā izskan kā lūgšana. Tāda ir kopkora dziedātā Jāzepa Vītola balāde „Gaismas pils”, Mārtiņa Brauna komponētā „Saule, Pērkons, Daugava”, Emila Melngaiļa dziesmas u. c. Tāpat neatņemama svētku daļa ir svētku gājiens.
Dziesmu un deju svētki turpina iedvesmot un ieņem arvien būtiskāku lomu sabiedrības dzīvē. Par to liecina arvien augošais svētku dalībnieku skaits. 2013. gadā notikušie XXV Dziesmu un XV Deju svētki pulcināja rekordlielu dalībnieku skaitu – 40 000 dalībniekus. Tie bija vairāk nekā 1500 kolektīvu, tostarp 100 mazākumtautību, 57 latviešu diasporas un 25 ārvalstu kolektīvi. 2014. gadā Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noslēguma diena tika noteikta par oficiālu Latvijas Republikas svētku dienu.
Kopš 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrs regulāri īsteno Dziesmu un deju svētku tradīcijai veltītus teorētiskus un empīriskus pētījumus, kuru rezultāti nodrošina visaptverošu tradīcijas monitoringu. Īstenotais pētnieciskais darbs ļauj apjaust Dziesmu un deju svētku tradīcijas nozīmīgumu un novērtējumu sabiedrībā, aktualizē pārmantošanas priekšnoteikumus, kā arī izaicinājumus, ar ko saskaras tradīcijas dalībnieki, organizatori un sabiedrība kopumā.
2018. gadā XXVI Dziesmu un XVI Deju svētki bija plānoti kā Latvijas valsts simtgades augstākā virsotne. Tam par godu tika pilnībā rekonstruēta Dziesmu svētku estrāde Mežaparkā un Daugavas stadions. Tāpat tika plānota vērienīga svētku programma ar bagātīgu jaundarbu pienesumu, kā arī aicinājumu valsts simtgadei par godu katram pašam sev radīt un XXVI Dziesmu un XVI Deju svētkos uzvilkt tautastērpu.
Svētki iemantoja arī starptautisku atzinību un atbalstu: Baltijas valstu dziesmu un deju svētku tradīcija 2003. gada tika atzīta par UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija) Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu un 2008. gadā iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā,izceļot šīs tradīcijas vērtību ne tikai Baltijas valstu, bet visas pasaules kontekstā.
Dziesmu un deju svētku tradīcijas ilgtspēja veidojusies vēstures un kultūras attīstības līkločos:
- kā nevardarbīga protesta forma, kā iespēja apliecināt savu piederību vienotai nācijai;
- caur katru svētku dalībnieku, viņa vēlmi piedalīties un pašapliecināties kolektīvā mākslinieciskā darbībā;
- caur vērienīgo un nepārtraukto radošā darba procesu svētku organizēšanā un sagatavošanā svētku starpposmos, sadarbojoties tautas mākslas kolektīviem, profesionāliem māksliniekiem un tradicionālās kultūras lietpratējiem. Šī tradīcija aptver visus Latvijas reģionus ar tūkstošiem visu paaudžu, sociālo slāņu, etnisko grupu un dzimumu dalībniekiem;
- caur kopīgo repertuāru, kur apvienojas tautas tradicionālā kultūra ar profesionālo mākslu un jaunradi, kas katros nākamajos svētkos izpaudusies īpaši radītos profesionālu mūziķu un horeogrāfu darbos.
KORU KULTŪRA
Ja esi kopā ar latviešiem, tad zini – agrāk vai vēlāk viņi sāks dziedāt. Tūkstošbalsīgā dziesmu svētku unisona pamatā ir katra kordziedātāja smagais darbs. Latvija vēl arvien ir „zeme, kas dzied”, un to nodrošina pamatīgā tradīcija un rūpīgs darbs.
Kora dziedāšana ir latviešu identitātes neatņemama sastāvdaļa kopš 19. gs. tautas atmodas. Līdz ar to kolektīvā dziedāšana latviešiem kļuva par tikpat ievērojamu žanru, kā citām tautām bija opera, klasiskās mūzikas dziesmas, šansoni un simfonijas. Kora mūzika Latvijā kļuva par izcilāko komponistu, diriģentu un sabiedrības vadītāju iecienītāko žanru un tādējādi – arī par vadošo latviešu profesionālās mūzikas žanru. Profesionālu komponistu iesaistīšanās koru vadīšanā padarīja to par ievērojamu un sociāli nozīmīgu nodarbi. Šai neparastajai situācijai Latvijā bija tālejošas sekas.
Starpkaru periodā Latvijā bija vairāki kori, kas īpaši izcēlās daudzo amatieru koru vidū. Teodora Reitera vadītais koris šo divdesmit gadu laikā devās desmit lielās koncertturnejās un vairoja latviešu koru slavu un atzinību ārpus Latvijas. Pirmo latviešu skaņu filmu veidotāji pat izvēlējās šo kori, lai ieskaņotu filmu skaņu celiņus. Vēl šobaltdien Reitera koris ir latviešu kultūras un identitātes stūrakmens.
Gandrīz ikkatrā skolā darbojas kāds koris, un katrs amatieru koris tiecas kļūt par profesionāli. Ikviens izcils diriģents ir sabiedrības pīlārs un slavenība. Latvieši ir gatavi sadarboties ar koru entuziastiem visā pasaulē. Piemēram, Latvijas Radio koris sadarbībā ar vadošajiem koriem no Vācijas, Nīderlandes, Zviedrijas, Francijas, Lielbritānijas, Īrijas, Norvēģijas un Dānijas izveidoja Eiropas profesionālo kamerkoru tīklu TENSO.
Latvijas labākie profesionālie kori ieņem pilntiesīgu vietu starp labākajiem pasaulē. Leģendārs ir Latvijas Radio koris, kamerkoris Ave Sol un Valsts Akadēmiskais koris Latvija. Viņi bieži izpilda vissarežģītāko mūsdienu vokālo partitūru pasaules pirmatskaņojumus. Jauniešu kamerkoris Kamēr ir ieguvis galvenās balvas daudzos starptautiskos konkursos visā pasaulē.
2006. gadā koris Kamēr pārliecinoši ieguva pirmo vietu visās trijās pasaules koru olimpiādes kategorijās, tāpēc Latvija ieguva tiesības rīkot šo pasākumu 2014. gadā. Pasaules koru olimpiāde bija viskrāšņākais notikums 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Latvijas kori bija labākie lielākajā daļā konkursu un ieguva lielāko daļu balvu.
Vislielākais gods Latvijai tika izrādīts, piešķirot pirmo Pasaules koru Miera balvu par kordziedāšanas tradīcijām.
Esam apkopojuši 100 latviešu valodas padomus īpašā grāmatā, kuru piedāvājam jums lejupielādēt bez maksas. Lai to saņemtu, lūdzam aizpildīt zemāk norādīto pieteikuma formu.
