ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Turpat 100 gadus Latvijā ieviestas svinības par godu sievietēm mātēm. Tradīcija, kas nākusi no Rietumeiropas, kopš 1932.gada[1], katru maija otro svētdienu, modina ar mātes vārdu uz lūpām. Meklējot šī vārda izcelsmi, nonācu pie secinājuma, ka tas sevī glabā kā aizsākumus,tā arī spēku, tostarp dievišķu un dziedniecisku, tomēr neviļus nākas jautāt – vai māte nav izsmeļams dabas resurss sabiedrībā, kas arvien biežāk izvēlas klausīties tikai savā atbalsī?

Par spīti tam, ka šobrīd aktualizējies vārda “bezbērnība” lietojums, Mātes diena ir svētki, kas skar ikvienu, jo līdzās “bērnu trūkumam” tiek plaši runāts par iekšējo bērnu, kas dzīvo katrā pieaugušajā. Māte ir aizsākums, lai arī līdzi ne vienmēr tiek iedota ceļa maize. Vai tā ir laikmeta iezīme? Vai pieaugot nepieciešams uzņemties rūpes pašam par savu iekšējo bērnu? Būt par savas mīlestības avota aizgādni, attīrīt to no akmeņiem, lai pārtaptu upē ar virzību un straumi. Cik ilgstpējīgs ir šāds sevi lolojošs “projekts”? Cik ilgi sabiedrība, kas aicina bērnu izauklēt istabā, gaidīs, ka mātes pleci ir pakāpiens, kamēr viņas acis – gaisma? Pārtraucot retoriku par ūdens glāzes pasniegšanu vecumdienās, vēlos pievērsties, kam daudz būtiskākam.

K.Karulis raksta, ka  vārds “māte” var būt aizgūts no kaimiņtautu valodām, tomēr ņemot vērā jebkura mazbērna pirmās runas iemaņas, vārds “mamma” dabiski varēja izveidoties pašā latviešu valodā.[2] Cik sirdi sildoša doma – kad caur mazo muti veļas vārds “mamma”, tā pirmsākums meklējams pašā cilvēkā, kurš nes kā vārdu, tā jaunu balsi! Balsi, bez kuras mums nav ne valodas, ne kultūras – ir tikai stagnējošs purvs, kurš burbuļo pats sevī.

Nereti māte ir cilvēks, kam caur asarām, sviedriem un asinīm, uzticēts veidot pasauli kā pašsaprotamu bioloģisku programmu, turklāt to ieteicams paveikt klusējot un plašāk pasmaidot. Varbūt tieši tādēļ Mātes diena ir tik saldsērīga – dēļ sajūtas, ka nepietiek resursu – ne tikai iekšpus, cenšoties noskriet dažādus maratonus reizē, mēģinot atbilst arvien mainīgajiem standartiem bērnkopībā, kur izplūdušais lomu sadalījums ģimenē liek izvērtēt laulības institūciju,bet arī ārpus ­– rūpējoties par citu gaidām? Kā aizdegta svece caurvējos stāv sieviete, kuras asaras negribam redzēt, kuras stāstus negribam dzirdēt. Sirdi skrāpē izmestas “esi pateicīga” frāzes, dzemdību namu stūros sēcošā vardarbība un restorānos noķertie svilinošie skatieni…Nemaz neaptverot līdzās esošo karu, kurā melna bezmute neskaita, kur melna bezmute nenojauš, ko nozīmē radīt dzīvību. Statistika nonivelē to vienu – to katru, kas ir neaizstājams, to katru, ar kuru beidzamies arī mēs.

Latviešu folklorā mātēm atvēlēta īpaša vieta arī kā dievībām. To, šķiet, spilgti iezīmē bērnībā lasītā pasaka par Sprīdīti, kas satiek Vēja māti un Meža māti. Varbūt dabas klēpis var sniegt to mierinājumu, ko nespēj cilvēks? Tikai, kā mēs par to rūpējamies? Vai Zemeslodei pietiek ar Zemes stundu vai Mātei pietiek ar Mātes dienu? Kam jānotiek, lai mēs kā čūskas nomestu to ādu, kas domā tikai par sevi?

Vārdam “māte” ir dažādi sinonīmi – dzīvības devēja, māmaļiņa, turpat arī apvidvārdi – mātēns, mātuža, arī bērnīdze (bērniem bagāta māte). Barbarismi – mutere un muterīte. Arī slikta māte jeb nemāte un vēl.[3] Tas viss sadzīvo vienuviet – arī “nemāte” – kuru, rotaļāties ar valodu, vērts ieraudzīt plašāk – kā to sievietes daļu, bez kuras māte nemaz nevar sākties, jo sākumā ir nemāte – personība, kas realizējas ārpus bērnkopības. Vēl vairāk, domāju, ka jāizvērtē veidi, kā spējam integrēt “nemāti” mātes lomā un kā spējam integrēt mātes lomu katrs sevī, neatkarīgi no savu bioloģisko bērnu skaita, sava vecuma vai dzimuma, veicinot to jauno balsu rašanos, kas runā mūsu valodā.

[1] Kursīte, J. (2009). Tautlietu vārdene. Rīga: Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra. 559 lpp.

[2] Karulis, K. (1992). Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots. 638.lpp.

[3] Ozols, J. (2006). Tematiskā sinonīmu vārdnīca. Rīga: Annele, 238 lpp.