ALFABETS PRET ALFABĒTS
Vai burts „a” ir pirmais burts latviešu alfabetā vai alfabētā?
Reizumis vārda pirmās zilbes uzsvara dēļ nav skaidrs, vai otrajā zilbē ir īss vai garš patskanis „e”. Vārds „alfabēts” cēlies no grieķu alfabēta pirmajiem diviem burtiem – „alpha” un „bēta”. Latviešu valodā grieķu alfabēta otrais burts rakstāms ar garu patskani „e”: bēta. Līdz ar to arī vārdā „alfabēts” šis patskanis ir garš.
Tātad „a” ir pirmais burts latviešu, latīņu un daudzu citu valodu alfabētā.
Lai arī latviešu valodas alfabēts mums ierastajā veidolā pastāv tikai kopš 1957. gada, pirmie tā aizmetņi meklējami jau 17. gadsimtā, kad Garlībs Merķelis meklēja vietējo zemnieku valodas pieraksta iespējas. Latviešu alfabēts ir veidojies uz latīņu alfabēta bāzes, gluži tāpat, kā lielākā daļa citu Eiropas tautu alfabētu.
Alfabēts ir skaņu pieraksta forma, kur katrai skaņai ir radīta atbilstoša zīme, atšķirībā, piemēram, no hieroglifu sistēmas, kur katrs simbols var nozīmēt konkrētu vārdu. Alfabēta vēsture aizsākās Senajā Ēģiptē, kur skaņu pierakstam tika izmantoti 24 hieroglifu fonogrammas, tam attīstoties, izveidojās feniķiešu pieraksta sistēma, uz kuras pamata radās grieķu alfabēts – Rietumu pasaules alfabētu priekštecis.
Pasaulē populārākais ir latīņu alfabēts, kas attīstījies no sava grieķu priekšgājēja un kas tiek izmantots vairākās valodās, skaņu pierakstam tiekot papildinātam ar diakritiskajām zīmēm. Lai arī lielākajai daļai alfabētu pieraksta sistēma ir lineāra, pastāv arī cita veida alfabēti, piemēram, Braila raksts neredzīgajiem. Garākais alfabēts pasaulē ir khmeru alfabēts, ko izmanto Kambodžā, tas sastāv no 74 zīmēm. Savukārt Eiropā garākais ir slovāku alfabēts, kurā ir 46 burti.
Latviešu alfabēts organiski iekļaujas eiropiešu alfabētu saimē, kuri lielākoties veidoti uz latīņu alfabēta bāzes, pievienojot tam specifiskas diakritiskās zīmes vai citus simbolus, tostarp ligatūras – divu burtu savienojumus kā, piemēram, æ. Ligatūras nav sastopamas latviešu valodā, toties bagātīgi atrodamas vācu, dāņu, franču, islandiešu, norvēģu un zviedru valodā. Savukārt latviešu valodas vajadzībām latīņu alfabēts tikai papildināts ar diakritiskajām zīmēm, kas norāda patskaņu garumu (garumzīmes) – ā, ē, ī, ū, līdzskaņu mīkstumu – ķ, ģ, ļ, ņ un līdzskaņus šņāceņus – š, č, dž.
Laika gaidā latviešu alfabēts ir piedzīvojis būtiskas izmaiņas. Pirmo latviešu valodas pierakstu veica vācu mācītāji, balstoties savās vācu valodas zināšanās, taču attēlojums bija aptuvens. No 17. gadsimta latviešu valodas pierakstam tika izmantota tā dēvētā vecā ortogrāfija, ko raksturo gotiskie burti jeb fraktūra. Pateicoties jaunlatviešu kustībai, 19. gadsimta otrajā pusē latviešu valodas pierakstam sāka lietot antīkvu, taču juridiski pāreja uz jauno ortogrāfiju notika tikai 1919. gadā. Laika gaitā latviešu alfabēts tika pilnveidots, atmetot nevajadzīgas pieraksta zīmes kā, piemēram, ō, ŗ un ch.
Esam apkopojuši 100 latviešu valodas padomus īpašā grāmatā, kuru piedāvājam jums lejupielādēt bez maksas. Lai to saņemtu, lūdzam aizpildīt zemāk norādīto pieteikuma formu.
