ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Atceries dziesmu, kurā ir tā rindiņa, kas tev uzdzen tirpiņas? Un to mirkli, kad mīļotais pateica vārdu tā, ka gluži vai fiziski sajuti, kā tas iecērt brūci? To brīdi, kad samelojies. Tos dialogu scenārijus, kas paliks tikai tavā bezmiega nomocītajā prātā. Pirmo reizi, kad kāds tev teica “mīlu”. Sava bērnības mājdzīvnieka, kura aiziešana tev parādīja pasaules neizbēgamo kārtību, vārdu. To vārdu, kura pareizrakstību allaž aizmirsti, teiksim, “nostalģija”. Un vēl tos vārdus, ko saki, lai izklausītos gudrāks, nu, tu saproti, lai šī fleksiblā diskursa koncepts būtu kompetentāks.

Es vienmēr tur esmu. Es varu pasūtīt picu, uzcelt grimušas pilis, norunāt līdz rītausmai tā, ka laiks nerit kopā ar pulksteni, es varu saprasties, saprast un pārprast, murmināt, kliegt, iečukstēt un noskaldīt kā ar cirvi, es spēju tev pierunāt pilnas ausis ar medu, aptumšot prātu un apburt ar vārdu tā, ka ļaužu pūļi vairs neatšķirs labu no ļauna. Es protu izdarīt tā, ka netici tam, ko redzi. Es esmu klačiņa par laikapstākļiem, kas aizpilda neveiklu klusumu, un arī Svētie raksti. Es esmu tas ābols, kuram Ieva nespēja pretoties, kurš iebelza pa pauri Ņūtonam un kurš spoži laistās uz tava telefona muguriņas. Es esmu radītāja un arī tā poga, kuru piespiežot, var notikt Lielais Sprādziens, kas visu pārvērš putekļos.

Tavi sugas brāļi un māsas netiek gudri, kā es rados. Vai es esmu kāda Augstāka spēka dāvana, vai arī sākos tad, kad tavi senči vēl tikai ūjināja, lai atdarinātu dabas skaņas un brīdinātu par briesmām? Es tev, mazais dzīvnieciņ, uzliku galvā dabas kroni. Ar mani tu sakārtoji pasauli. Re, tu esi cilvēks, kurš sēž uz krēsla un šo lasa, un tu par to nešaubies. Jūs visi, cilvēki, esat vienojušies, ka šo veidojumu sauksit par tekstu. Taču es, tikai es novelku to smalko, nemanāmo diedziņu starp reāliju un jēdzienu. Es esmu spēles noteikumi, kāršu namiņš, kurā tu dzīvo. Iedomājies, kā būtu, ja es izdomātu uzspēlēt “Sētniekus” – to spēlīti, kur kāršu kavu met gaisā tā, ka viss sajūk? Ja es uzsistu vienu knipi pa tavu namiņu? Tev vairs nebūtu vārdu. Ar savu izgaišanu es varu ieslodzīt tevi tavu jutekļu un prāta zibšņu pasaulē. Iedomājies, tu ne tikai nevienam nespētu pateikt, ka tev, piemēram, sāp, bet vēl trakāk – pats nespētu šo sajūtu nosaukt vārdā! Es esmu sistēma, kurā noris visa tava pastāvēšana. Arī tad, kad tu klusē, jo arī klusums ir vārds. Tu teiksi: “Nē, man vēl paliks domāšana, un tā taču var būt tēlaina!” Bet pat ja tu atsacītos no visa jēdzieniskā, vai tu, draudziņ, spētu iztikt bez zīmēm? Vai tu izdzīvotu pasaulē, kurā nekas neko neapzīmē? Vai tu vispār pats būtu, ja nebūtu tāda “es”?

Tevī plosās un ņirb jūtu murskulis, kas tevi sasien un žņaudz, un es varu palīdzēt to atmudžināt. Bet tu mēģini sasiet mani. Tu vairs neatminies, ka kaimiņos dzīvo nāburgs, tu steidzies un nepaveries uz augšu, kā zvīzgnī zvaigznes, uzsit ašu īsziņu un aizmirsti tik daudz vārdu, pārgriezdams tos smalkos diedziņus, kas tos saista ar citādi nepasakāmo. Vai zini filmu “Bezgalīgais stāsts”, kur izplešas tukšums? Lūk, tu tādu tukšumu ielaid manī, un tāpēc arī pats sevī. Tavs kāršu namiņš stāv uz grīļīga galda. Cilvēks domā, jūt un dzīvo tikai valodā, un viņam vispirms jābūt valodas veidotam – tā reiz prātoja tavs sugas brālis Vilhelms fon Humbolts. Es tevi veidoju, es esmu logoss. Es esmu tava iespēja dzīvot, izdzīvot un piedzīvot it visu šajā pasaulē. Es uzliku tev galvā dabas kroni, bet tik un tā tu dzīvo manā kāršu namiņā. Ja tas sabruks, tici man, arī kronis nokritīs, un tu vispār nezināsi, kas tas tāds “kronis” ir.