Scroll Top

Autors: Elīza Koļesņikova, Daugavpils Universitāte

ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Valoda ir bērns. Tā aug līdzi no pašiem pirmajiem sirdspukstiem mātes miesā, un tā nav tikai daļa no bērna, tā nav vēl viena prasme, proti, ‘’es protu runāt’’, tā ir iespēja. Kā placenta tā sniedz skābekli un iespēju izdzīvot, vai varbūt dzīvot?

Bērns dzimst un sākas stāsts. Kādā valodā to raksta un kurš, mēs nezinām, bet varam tikai minēt. Zīdainim pirmā valoda ir atrast krūti. Viņš meklē un atrod, un izdzīvo. Vēlāk viņš dzird, kādā valodā runā mamma un atkārto vārdus vai zilbes, un tā viņš iemācās teikt vārdu ‘’mamma’’ un skumju brīžos, saukdams viņu, izdzīvo. Pirmais dārziņš un tur runājošie izraisa bailes. Bet mamma iedrošina un pirmie dialogi ar draugiem dot iespēju socializēties un iekļauties, izdzīvot. Vēlāk skola un vajag saspringt, lai izrunātu savu vārdu un uzvārdu visas klases priekšā bez kļūdām un izteiksmīgi. Tas izdodas, jo valoda nekad nepieviļ. Un tad pirmās iepazīšanās ar klasesbiedriem. Jāpasaka, kas smieklīgs vai asprātīgs. Tā ir iespēja būt uz viļņa ar vienaudžiem jeb izdzīvot. Pusaudžu vecums nav viegls, un valoda ir iespēja atrast savu es šajā pasaulē. Kas runā manā valodā? Kurš mani sadzirdēs? Kam ir svarīgi, ko es saku? Ir grūti atrast savējos starp citiem, bet, ja mēs dažreiz paklusējam, var sadzirdēt un izdzīvot. Un tā atrodas savējais, kuram izrādās ir tāds pats skatījums uz dzīvi, un runā viņš tādā pat valodā. Mīlestības valodā. Divas valodas saplūst kopā un izdzīvo. Un tā viņi mācās, strādā, attīstās un veido savu ģimeni. Un augstskolā vajag mazāk izdzīvot un vairāk klausīties, darbā vairāk jāizdzīvo. Mājās vairāk dzīvot. Bet valoda ir ar mums kopā visu dzīvi. Vienalga kāda, vienalga cik daudz, bet tik cik vajag, lai izdzīvotu, vai varbūt dzīvot? Tā dot skābekli dzīvot. Un beigu beigās mēs vienalga paliksim stāstos un atmiņās, kuru, kā mācēs un pratīs, stāstīs mūsu bērni mazbērniem. Jo valoda vieno. Vieno mammu ar bērnu, kad viņš neapmierināts, ko mamma apēda, iebaksta sānā, vieno mammu un tēti viņu atrastajā mīlestības valodā, vecos ar jaunajiem, kā arī visas mūsu dzīves sfēras. Un valodai ir mamma un tā ir dzimtene. Un tik, cik ļoti mēs mīlēsim savu mammu, tik ļoti mēs mīlam savu dzimteni un otrādi. Tāpēc nevar aizmirst par valodas devēju, jo dažreiz tik ļoti esam ieciklējušies uz tās nesēju. Valoda ir bērns un tai vajag mīlestību, rūpes un cieņu, un robežas, kas ir māte Latvija.

Un tad notiek brīnums un mīlestības valodai rodas iespēja dzīvot no jauna. Un cikls sākas no jauna.

2.8 49 balsis
Kopējais vērtējums
4 Comments
Jaunākie
Vecākie
Inline Feedbacks
Apskatīt visus komentārus
Vineta
1 mēnesis atpakaļ

Man patika, skaisti!

Ināra Žukovska
1 mēnesis atpakaļ

Ļoti liels prieks par Tevi, ka raksti. Tev sanāk.

kristine-ivanova
1 mēnesis atpakaļ

Dziļdomīgi…

maks.kol
1 mēnesis atpakaļ

Valoda ir bērns…skaisti.