Ne vienā vien restorānā vai kafejnīcā pa dienu varam nobaudīt pusdienu piedāvājumu – noteiktu ēdienu komplektu, kas pieejams konkrētā darbadienas laikā. Tā kā klientam izvēles iespēju ir daudz, katra ēstuve ar ko īpašu cenšas vilināt tieši pie sevis. Šovasar ievērojām kādu pusdienu komplektu ar auksto zupu, kas nebūtu nekas pārsteidzošs, savukārt otrajā ēdienā – cūkgaļu ananasu gaumē. Diez kādu cūkgaļu izvēlas ananasi?

Lai izceltu vai dažādotu garšu, piešķirtu tai sevišķas nianses, nereti gaļu gatavojam kopā ar augļiem vai ogām. Liellopu mēdzam sautēt ar melnajām plūmēm, Parmas šķiņķi baudām ar meloni, zoss cepeti pildām ar āboliem utt. Diezin vai gan būsim dzirdējuši par tādiem ēdieniem kā liellops melno plūmju gaumē, Parmas šķiņķis meloņu gaumē vai zoss ābolu gaumē. Kāpēc cūkgaļa ar ananasiem kļuvusi par cūkgaļu ananasu gaumē?

Restorāni un kafejnīcas piedāvā izsmalcinātus ēdienus, kā vistas karbonāde à la fançaise, bekons à l’américaine vai siers à la belge. Ēdienkaršu veidotāji tos uzskata par tik smalkiem, ka daļu nosaukuma raksta franču valodā. Citkārt visi vārdi ir latviski, bet, izrādās, ēdiens ir tas pats – vistas karbonāde franču gaumē, bekons amerikāņu gaumē vai siers beļģu gaumē. Tie ir ēdieni, kas gatavoti atbilstoši kādas tautas tradīcijām: tā, kā ierasts tos gatavot pie viņiem. Acīmredzot pēc šī parauga arī ananasi kļuvuši par tautu, kuras tradīcijās gatavota cūkgaļa.

Nosaukumus raugot padarīt smalkākus, var gadīties tos samargot pavisam komiskus, kā tas noticis ar šo pusdienu piedāvājumu. Tiesa gan, šādi mēs tos nenoliedzami pamanām. Gaidīsim ēdienus arī citu augļu gaumē!

Vasilijs Ragačevičs
Skrivanek Baltic direktors

*K. Priedes ilustrācija