ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Valodas definīcija vēsta, ka tā ir artikulētu zīmju, skaņu un leksiski gramatisko līdzekļu sistēma, ko kāda indivīdu grupa izmanto sazināšanās un domāšanas procesā. Tas ir skaidrojums, kas sniedz virspusēju izpratni par valodas jēgu un to veidojošo pamatu, tomēr nepiešķir tai individuālu nokrāsu. Ikkatram valoda raisa nedaudz citādas asociācijas – vienam tā patiešām ir vien līdzeklis savu domu paušanai, citam prātā ataust atmiņas par neskaitāmu gramatikas likumu apguvi, bet vēl kāds tai piešķir emocionālu vērtību. Es valodu asociēju ar durvīm, smagām durvīm, kuru atvēršanai jāvelta garas stundas smaga darba un kas, visbeidzot paveroties, atklāj pavisam jaunu, iespēju pilnu pasauli.

Pirmās, ko atveram, ir mūsu dzimtās valodas durvis. Tā ir viena no pirmajām iespējām identificēties ar kādu lielāku kopu. Šī valoda pirmā ļauj skaļi un skaidri izteikt savas domas, iepazīties ar citu indivīdu viedokļiem un pārdzīvojumiem, dalīties priekā un skumjās un dibināt abpusējā sapratnē balstītas attiecības. Tā ir valoda, kurā mācāmies izprast pasauli un cilvēkus mums apkārt, valoda, kurā pirmoreiz iepazīstam rakstīto tekstu un kas pavada mūs skolas gaitās. Tā veido nesaraujamu saikni ar teju ikkatru, kas ir daļa no tajā runājošo un domājošo cilvēku kopienas, kuras sirdī mājo dzimtās tautas kultūra, manā gadījumā – latviešu. Mazumiņu tās mēs nesam līdzi gan mājās, gan tālu prom no tām, kur svešinieku un nepazīstamu valodu burzmā, pēkšņi sadzirdot savējo, tā sasilda sirdi ar visu to, kas piešķir katram latvietim viņa īpašo piederības sajūtu – tautasdziesmu panti, raitais deju solis, ko pavada katra novada krāsās austu brunču virpulis, vai krastmalas vējā plīvojošs sarkanbaltsarkanais karogs.

Arvien jaunas durvis mēs atveram savas dzīves laikā. Dažus mudina interese, citus – nepieciešamība, bet nenoliedzams ir fakts, ka plašākas valodu prasmes nozīmē vairāk iespēju. Katra valoda, kas pievienota cilvēka zināšanu krājumam, padara viņu bagātāku – ne tikai materiālā ziņā, kļūstot pievilcīgākam potenciālu darba devēju acīs, bet arī garīgi. Tas ir solis tuvāk kādas citas pasaules daļas iepazīšanai, tās kultūrai un cilvēkiem. Manu dzīvi valodu apguve bagātinājusi ar ievērojamu daudzumu skaistu mirkļu un spēcīgu draudzību. Šī pieredze un zināšanas radījušas zināmu drošības sajūtu – ar bagātīgu valodu krājumu pasaulē, šķiet, pazust nevar. Šīs atvērtās durvis atklāj neskaitāmus iespēju pilnus ceļus, un katrs no tiem aizvien attālina sasniedzamo horizontu, līdz iespēju pilnā pasaule kļūst bezgalīga.

Manās acīs valoda ir kaut kas krietni vairāk par zīmēm, skaņām un gramatikas likumiem. Protams, bez tiem nevienas tautas valoda nebūtu iedomājama, taču tās emocionālo nozīmi šie aspekti ietvert nespēj. Es valodu asociēju ar durvīm, smagām durvīm, kas, ja reiz tiek atvērtas, parāda jaunu pasauli, kurā katram tiek dāvāta iespēja pilnveidoties, tiecoties pēc saviem ideāliem un nospraužot arvien augstākus mērķus. Šis ceļš sākas ar pirmajiem dzimtajā mēlē izrunātajiem vārdiem, un to, kā tas turpinās, nosaka katrs pats.