LATVIJAS ĢERBONIS PRET LATVIJAS ĢĒRBONIS
Vai rakstīsim īso vai garo „e”?
Ģerbonis ir emblēma, simbols, kuru atveido uz zīmogiem, naudaszīmēm u. tml. Šo vārdu, domājams, darinājis Juris Alunāns pēc krievu valodas vārda „герб” parauga, kuram pamatā ir vācu valodas vārds „Erbe” ar nozīmi ‘mantojums’. Latviešu valodā tas rakstāms ar īso patskani „e”.
Tātad senām dzimtām ir savi ģerboņi, uz naudaszīmēm redzams Latvijas valsts ģerbonis.
LATVIJAS SIMBOLS – VALSTS ĢERBONIS
Valsts ģerbonis ir vienlīdz svarīgs valsts simbols kā sarkanbaltsarkanais karogs un himna “Dievs, svētī Latviju!”, apliecinot Latvijas valstiskumu, brīvību un vērtības un reprezentējot valsti. Ģerboņa vizuālā identitāte un tā elementu simbolika vēsta par piederību noteiktai vietai, identitātei, vēsturei un tās mantojumam. Dažādos gadījumos tiek izmantoti lielais, mazais un mazais papildinātais valsts ģerbonis.
ĢERBOŅA ELEMENTI UN TO NOZĪME
Tādu valsts ģerboni, kādu to pazīstam šobrīd, Latvijas Republikas Satversme apstiprināja tikai 1921. gada 15. jūnijā. Līdz tam valsts simbolikas nolūkam kalpoja uzlecošas saules emblēma, kuru šobrīd dažādās pārveidotās versijās izmanto, piemēram, Nacionālo bruņoto spēku, Aizsardzības ministrijas vizuālajā identitātē.
Saules emblēmu – zemi, virs kuras uzlec saule ar lauzītiem stariem un centrā sakrustotiem burtiem “B” un “L”, simbolizējot brīvu Latviju, – radījis mākslinieks Ansis Cīrulis 1917. gadā. Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautas padomes prezidijs rīkoja konkursu jauna Latvijas valsts simbola izveidei, un uzvarēja tēlnieks Burkards Dzenis, kura ģerboņa pamatā bija Cīruļa saules simbols, bet ar burtu “L” un trīs zvaigznēm centrā, savukārt lejasdaļā bija attēlota zeme un upe, kas laika gaitā aizvietota ar Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga lenti.
Šajā ģerboņa versijā saule simbolizēja jaunas valsts cerības un attīstību, burts “L” – Latviju, trīs zvaigznes – Latvijas novadus, savukārt saules stari Latvijas apriņķus – sākumā 17, vēlāk jau 19. Autors Burkards Dzenis bija iedvesmojies no tautasdziesmas rindām: “Nebēdāi, karavīr(i), // Sidrabota saule lec.”
LATVIJAS ĢERBOŅA KOMPOZĪCIJA
Mūsdienu ģerbonis ir atbilstoši Eiropas heraldikas likumiem pārstrādāta sākotnējā versija. Lielā valsts ģerboņa vairogs ir dalīts un pusskaldīts. Zilajā laukā redzama uzlecoša zelta saules puse, sudraba laukā – pretēji pagriezts sarkans lauva (Kurzeme, Zemgale), sarkanajā laukā – sudraba grifs ar zelta mēli un sudraba zobenu labajā ķetnā (Vidzeme un Latgale). Virs vairoga puslokā trīs zelta zvaigznes, vairoga turētāji: labajā pusē sarkans lauva ar zelta mēli, kreisajā pusē sudraba grifs ar zelta mēli. Grifs un lauva atrodas uz diviem zaļiem ozola zariem, kas saņemti ar sarkansudrabsarkanu lenti Latvijas karoga krāsu proporcijās.
Mazais valsts ģerbonis: ģerboņa vairogs ir dalīts un apakšējā daļā skaldīts. Vairoga augšējā daļā uzlecošas zelta saules puse zilā laukā, apakšējās daļas labajā pusē pret skaldījumu pavērsts uzslējies sarkans lauva sudraba laukā (Kurzeme un Zemgale), apakšējās daļas kreisajā pusē pret skaldījumu pavērsts sudraba grifs ar sudraba zobenu labajā ķetnā sarkanā laukā (Vidzeme un Latgale). Virs vairoga puslokā trīs zelta zvaigznes.
Papildinātais mazais valsts ģerbonis ir mazais valsts ģerbonis, kas sānos apņemts ar diviem zaļiem ozola zariem, kas krustojas zem vairoga.
UZLECOŠA SAULE, OZOLA ZARI UN TRĪS ZVAIGZNES
Uzlecošā saule, kas daudz izmantota, piemēram, Latvijas brīvības cīņās, simbolizē jaunas valsts dzimšanu un uzvaru pār tumsu, trīs zvaigznes – Latvijas novadus un to vienotību, savukārt ozola zari jau latviešu folklorā bijuši spēka un izturības zīme.
Trīs zelta zvaigznes kā veltījums Latvijas kultūrvēsturiskajiem reģioniem – Kurzemei, Vidzemei un Latgalei – mirdz arī brīvības statujas rokās. Tēlnieka Kārļa Zāles radītais brīvības piemineklis, kas uzcelts par tautas saziedotajiem līdzekļiem, tika atklāts 1935. gada 18. novembrī. Piemineklis noslēdzas ar granīta obelisku, virs kura sleja Brīvības tēls – varā kalta sievietes statuja, kura virs galvas tur trīs zelta zvaigznes.
SARKANAIS LAUVA AR ZELTA MĒLI
Grifs un lauva ir Eiropā atzīta simbolika, kas ģerbonī apliecina pagātnes mantojuma vērtību, pēctecību un piederību senajai Latvijas vēsturei.
Zvēru karalis lauva ir heraldikā plaši izmantots tēls (gandrīz 15 % Eiropas ģerboņu attēlota lauva), kas tradicionāli simbolizē spēku, drošsirdību, cildenumu, izturību, diženumu.
Latvijas valsts ģerbonī sarkanā lauva ar zelta mēli pārstāv Kurzemi un Zemgali. Sarkanais lauva pārņemts no 16. gs. Kurzemes un Zemgales hercogistes simbolikas, kas sākotnēji veidojusies kā valdošā Ketleru nama ģerbonis, bet 1856. gadā, kad teritorija nonāca Krievijas impērijas sastāvā, tika izvēlēts kā Kurzemes guberņas ģerbonis un uzskatīts par Kurzemes simbolu.
Sarkanais lauva sudraba laukumā 1930. gadā tika apstiprināts arī kā Kurzemes apgabala ģerbonis, kas atjaunots 2012. gadā ar Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales ģerboņu likumu.
SUDRABA GRIFS AR ZELTA MĒLI
Arī mītiskā būtne grifs, kas tiek attēlots kā būtne, kas pa pusei ir ērglis, pa pusei – lauva, ir heraldikā plaši izmantots kopš 14. gs., simbolizējot gudrību, uzmanību, bezbailību un varenību.
Latvijas valsts ģerbonī sudraba grifs ar zelta mēli pārstāv Latgali un Vidzemi, jo šis simbols sastopams vēsturiski par Pārdaugavas hercogisti dēvētās teritorijas uz ziemeļiem no Daugavas ģerbonī, kuru tai 1566. gadā piešķīra Polijas karalis Sigismunds II Augusts.
Nedaudz citādākā versijā grifs kā Vidzemes un Latgales simbols saglabājās arī 17.–18. gs. un Vidzemes guberņas ģerbonī 19. gs. un 20. gs. sākumā. 1930. gadā sarkanā laukā novietots sudraba grifs kļuva par Vidzemes heraldisko simbolu, bet zilā laukā attēlots grifs, kurš vēršas uz otru pusi, – par Latgales apgabala ģerboni.
ĢERBOŅA KRĀSAS
Saskaņā ar Valsts heraldikas komisijas noteikumiem “Par valsts karoga un ģerboņu krāsām” ģerboņa krāsām jāatbilst noteiktiem PANTONE krāsu skalas parametriem:
- Zila – PANTONE 286C;
- Sarkana – PANTONE 186C;
- Zaļa – PANTONE 341C;
- Zelta – PANTONE 873C (var tikt aizstāta ar dzelteno – PANTONE 124C);
- Sudraba – PANTONE 877C (var tikt aizstāta ar pelēko – PANTONE 4C, cool grey);
- Melna – PANTONE black;
- Purpurs – PANTONE 208C.
LATVIJAS ĢERBOŅA VEIDOŠANĀS VĒSTURE
Sākotnēji pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas valsts ģerboņa reprezentējošo funkciju pildīja jau minētā Anša Cīruļa, vēlāk Burkarda Dzeņa pārstrādātā saules emblēma, taču 1920. gadā Satversmes sapulce lēma, ka nepieciešams izstrādāt jaunu valsts ģerboni, kas atbilst heraldikas likumiem.
Nostiprinoties Latvijas neatkarībai un sākot veidot starptautiskus sakarus, Satversme saprata ka saules emblēma nav piemērota valsts reprezentācijai, jo neatbilst pasaulē saprotamiem heraldikas likumiem, turklāt, nostādīta blakus citu valstu ģerboņiem, izskatās nedaudz naivi.
Ģerboņa izstrādei tika izsludināti divi konkursi, labāko projektu autorus aicinot jaunajā ģerbonī izmantot Latvijas teritorijā vēsturiski jau pastāvējušo simboliku. Konkursā uzvarēja mazpazīstams mākslinieks Vilhelms Krūmiņš, kura iesniegto projektu pilnveidoja pieredzējušais grafiķis Rihards Zariņš. Jaunais Latvijas valsts ģerbonis tika apstiprināts vienā laikā ar Latvijas Republikas karogu Satversmes sapulcē 1921. gadā, pēc spraigām diskusijām nobalsojot “par” 68 deputātiem un 30 atturoties.
NEVIENNOZĪMĪGĀ ATTIEKSME PRET JAUNO ĢERBONI
Jauno valsts ģerboni veidoja gan jau iepriekš izmantotie Latvijas simboli (trīs zvaigznes, saules motīvs), gan Latvijas teritorijas vēsturiskās heraldikas elementi – lauva un grifs, kuru iekļaušana ģerbonī izraisīja diskusijas gan Satversmes sapulcē, gan sabiedrībā.
Satversmes deputātu vidū parādījās viedoklis par lauvas un grifa simboliem kā latviešu mentalitātei nepieņemamiem un saistāmiem ar svešzemes vācu varas simboliku. Parādījās arī ierosinājumi izmantot zobenu, arklu vai sirpi, kas simbolizētu kareivjus un zemniekus.
Kritika tika pausta arī presē, īpaši no mākslas aprindām. Savu viedokli publiski izteica tobrīd sabiedrībā labi pazīstami mākslinieki: Teodors Zaļkalns, Kārlis Brencēns, Eduards Brencēns un Ģederts Eliass. Pārmetumos izskanēja gan asociācijas ar vācu muižniecības jūgu, gan latviešiem raksturīgās sidraba saules pārkrāsošana zeltā.
Kad neviennozīmīgi vērtētais ģerbonis tika apstiprināts, Satversmes izveidotās Heraldikas apakškomisijas vadītājs Marģers Skujenieks norādīja, ka lauva un grifs ir plaši izmantoti daudzās Eiropas valstīs un šo simbolu izmantojums norāda, ka Latvija ir neatņemama Eiropas kultūras, vēstures daļa: “Pār to veco, kas mums te gadu simteņiem pastāvējis, ir pacēlusies Latvijas saule, kura ieņem galveno vietu, noteicošo, dominējošo [..].”
Ģerboni pārstrādāt ierosināja arī 1930. gadā, kad tika strādāts pie apgabalu ģerboņiem. Piedāvājums bija valsts ģerboņa četrdalītā vairoga laukumā secīgi novietot Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales ģerboņus.
PILSĒTU ĢERBOŅU IZVEIDE
Brīdī, kad tika nodibināta neatkarīga Latvijas valsts, pilsētu ģerboņi bija tikai 19 vecākajām Latvijas pilsētām. Šie ģerboņi bija Krievijas apstiprināti – Kurzemes un Zemgales pilsētām 1846. gadā, Vidzemes pilsētām 1788. gadā un Latgales pilsētām 1781. gadā, un vairākos no tiem bija izmantoti Krievijas impērijas un monarhijas elementi. Jaunas neatkarīgas valsts izveidē bija svarīgi pasvītrot pilsētu piederību tai, tāpēc arī pilsētu pašvaldības ķērās pie ģerboņu nomaiņas.
Rīgas pilsētas dome 1923. gadā apstiprināja mākslinieka Kārļa Brencēna no jauna izveidotu ģerboni, kurā vairogu turēja divi lauvas, taču vairs nebija ne tikai cara ērgļu, bet arī Zviedrijas karaļa 1660. gadā Rīgas pilsētas ģerbonim dāvāto kroņu.
Arī no Daugavpils ģerboņa tika izņemts Krievijas ērglis, bet Aizputes ģerbonī Krievijas karogs tika aizstāts ar Latvijas karogu. Jelgavas ģerbonī Kurzemes hercogu Ketleru dinastijas ģerboni nomainīja pirmā Latvijas valsts ģerbonim atbilstošo sarkanā lauvas attēlu.
Dažas pilsētas, piemēram, Valmiera un Valka pilnībā atteicās no agrākajiem ģerboņiem. Valmieras jaunajā ģerbonī bija redzams ozols un trīs vārpas, bet Valkas ģerbonī — pie senlatviešu pils vārtiem stāvošs karavīrs ar ugunskrustiem uz tērpa.
ĢERBONIS VĒSTURES LĪKLOČOS
Kad jaunais Latvijas valsts ģerbonis bija pieņemts, to plašākai sabiedrībai parādīja 1921. gada 19. augustā, publicējot “Valdības Vēstneša” titullapā. Neatkarīgas valsts laikā tas tika izmantots visdažādākajās valsts darbības jomās, kur nepieciešama vizuāla reprezentācija. Kad Latvija tika okupēta 1940. gadā, LPSR Augstākā padome, protams, pieprasīja jaunu ģerboni, kas atbilstu jaunajai iekārtai, un tika apstiprināts Artura Apiņa veidotais ģerbonis.
LPSR ĢERBOŅA IZVEIDE
LPSR ģerbonis tika izveidots atbilstoši PSRS simbolikai, ignorējot heraldikas noteikumus un tā vietā izmantojot obligātās PSRS vizuālās zīmes. LPSR ģerbonī redzams vārpu aplī ietverts sirpis un āmurs uzlecošas saules staros, augšējā daļā – piecstaraina zvaigzne, bet apakšējā daļā – jūra, bet uz ģerboņa redzamās lentes, kas apvij vārpas, uzraksti: centrā latviešu valodā “Latvijas PSR”, sānos latviešu un krievu valodā “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”.
LATVIJAS REPUBLIKAS NEATKARĪBAS ATJAUNOŠANA
Ģerboņa jautājums no jauna bija aktuāls Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas laikā. Vispirms 1988. gadā tika nodibināta Valsts heraldikas komisija ar uzdevumu atjaunot vēsturiskos pilsētu ģerboņus, kas tika izveidoti 20. gs. 20.–30. gados. 1989. gadā Latvijas Radošo savienības Kultūras padome izteica aicinājumu, ka jāatjauno valstiskā simbolika, tostarp Latvijas valsts ģerbonis.
Valsts ģerboni atjaunoja pēc 1990. gada 15. februāra LPSR AP balsojuma, drīz pēc tam “LPSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājā” publicējot likumu “Par Latvijas PSR valsts ģerboni”. Atjaunotā ģerboņa zīmējumi veidoti, izmantojot Valstspapīru spiestuves 1921. gadā. izdoto litogrāfiju, zīmējuma autors ir grafiķis Juris Ivanovs.
VALSTS ĢERBOŅA NORMATĪVĀ BĀZE
Pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas ar valsts ģerboni saistītos jautājumus regulē likums “Par Latvijas valsts ģerboni”, kas pieņemts 1998. gada 19. februārī. Likums regulē, kā Latvijas Republikā tiek lietots lielais valsts ģerbonis, mazais valsts ģerbonis un papildinātais mazais valsts ģerbonis, iekļaujot valsts ģerboņa veidu aprakstu, attēlojumu un lietošanas tiesības un kārtību.
KUR DRĪKST IZMANTOT VALSTS ĢERBONI
Likuma “Par Latvijas valsts ģerboni” 5. pants norāda, ka Lielo valsts ģerboni ir tiesīgi lietot: Valsts prezidents; Saeima, Saeimas priekšsēdētājs, Saeimas komisija un apakškomisija, kā arī Saeimas deputāts; Tieslietu padome, Satversmes tiesa, Augstākā tiesa un Ģenerālprokuratūra; Ministru kabinets, Ministru kabineta loceklis; ministrija un īpašu uzdevumu ministra sekretariāts; Latvijas Valsts prezidenta kanceleja, Saeimas Kanceleja, Valsts kanceleja; Valsts kontrole; Latvijas Banka, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, Centrālā vēlēšanu komisija, tiesībsargs, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, Augstākās izglītības padome, Centrālā zemes komisija, Fiskālās disciplīnas padome, kā arī Satversmes aizsardzības birojs; Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulārā pārstāvniecība.
Savukārt apgabaltiesa, administratīvā apgabaltiesa, rajona (pilsētas) tiesa, administratīvā rajona tiesa; Ministru kabineta, Ministru kabineta locekļa vai ministrijas pakļautībā vai pārraudzībā esošas iestādes; dzimtsarakstu iestāde; prokuratūras iestāde; zvērināts notārs; zvērināts tiesu izpildītājs; vēlēšanu komisija; publisko tiesību pašpārvaldes autonomais subjekts; bāriņtiesa tiesīgas izmantot papildināto mazo valsts ģerboni.
Par valsts ģerboņa lietošanas noteikumu pārkāpšanu publisku personu iestāžu vadītājiem vai juridiskajām personām tiek piemērots naudas sods. Plašāku informāciju par likuma regulēto kārtību, kā drīkst tikt izmantots Latvijas valsts ģerbonis, var gūt, iepazīstoties ar pilnu likuma dokumentu.
Esam apkopojuši 100 latviešu valodas padomus īpašā grāmatā, kuru piedāvājam jums lejupielādēt bez maksas. Lai to saņemtu, lūdzam aizpildīt zemāk norādīto pieteikuma formu Skrivanek Baltic ikmēneša jaunumiem.
