Scroll Top

KAS IR ĀBECE?

Ābece ir grāmata, kas paredzēta lasītprasmes apgūšanai. Ābece palīdz iemācīties burtus un to izrunu, kā arī lasīt zilbes un vārdus.

Katram no mums skološanās sākas ar lasītprasmes apguvi, kuras pamatā ir pirmā grāmata – ābece – tik pazīstama, bet tomēr katram sava, atšķirīga. Pirmās latviešu ābeces izdeva 17. gadsimta beigās vācu mācītāji. Tās tika veidotas pēc vācu ābeču parauga, nepilnīgi ievērojot latviešu valodas fonētiskās un grafiskās īpatnības. 1941. gadā Tartu universitātes bibliotēkā tika atrasta ap 1863. gadu izdota ābece latviešu valodā nesagrieztas tipogrāfijas loksnes veidā. Šo izdevumu grezno lepna gaiļa kā rīta gaismas vēstneša, zinību jundītāja simbols. Jāatzīmē, ka gailis uz latviešu valodā izdoto ābeču vākiem arī turpmāk tiek bieži izmantots kā agra rīta, čakluma simbols. Kopš sāktas iespiest latviešu valodā, t. i., apmēram 330 gadu laikā, kopumā izdotas vairāk kā 200 ābeces. Pirmajai lasītprasmes apguves grāmatai gadsimtiem ilgi bijusi īpaša vieta Latvijā. Bilžu grāmata, kas vieno daudzas paaudzes, pamazām kļuvusi arvien interesantāka, lai lasītprasmes ceļa sākums būtu priecīgs un aizraujošs.

LATVIEŠU VALODAS ĀBECES VĒSTURE

Par to laiku, kad radās pirmās latviešu skolas un bērns varēja sākt apgūt prasmi lasīt un rakstīt latviski, latviešu rakstnieks Andrievs Niedra raksta, ka bērnu raudāšana mācoties reizēm bija lielāka par cūku bēru troksni…

Vācu tautības mācītāji bija arī pirmie latviešu ābeču autori. Pirmo latviešu ābeci izdeva J. Nellers 17. gadsimta beigās. Lasītmācībā līdzīgi kā citās zemēs tika izmantota burtošanas jeb boksterēšanas metode, kuras galvenā pazīme – nepieciešams iemācīties burtus alfabēta secībā pēc to nosaukumiem; prast lasīt zilbes (bez sakara ar vārdiem), pēc zilbju apgūšanas vingrināties tekstu lasīšanā. Boksterēšanas metode bieži traucēja bērniem lasīšanas laikā uztvert un saprast vārda nozīmi. Lasīt mācījās ilgi, reizēm bērniem šī nodarbe bija ļoti apnicīga.

17. gadsimta beigās populārs kļuva Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks (1652.–1705.). Viņš izveidoja skolas latviešu zemnieku bērniem Alūksnē, Zeltiņos un Apukalnā. E. Gliks pazīstams arī kā Bībeles tulkotājs (izdota 1685.–1694.). Bībele uzskatāma kā ievērojamākais 17. gadsimta literatūras piemineklis latviešu valodā. Tā vairākus gadsimtus bija arī mācību līdzeklis lasītprasmes apguvei mājmācībā un skolās. E. Gliku var uzskatīt arī par pirmo latviešu skolotāju sagatavotāju zemnieku skolām, jo viņa pārliecība bija, ka skolotājam jānāk no tautas vidus, jāmācās dzimtajā valodā pašam un jāmāca citi. Ernests Gliks pēc vācu ābeču parauga sagatavoja latviešu ābeci zemnieku bērniem. Lasītprasmes apguve tika paredzēta ar skaņu metodi. Lasīt mācīšana tika apvienota arī ar rakstīt mācīšanu. Šo ābeci 17. gadsimtā sāka izmantot Alūksnes skolās, un skolēni sekmīgi apguva lasītprasmi viena gada laikā. E. Glika ābece bija ļoti populāra. To izdeva vairāk nekā 1000 eksemplāros, un to iegādājās latviešu zemnieki, lai izmantotu kā mācīšanās līdzekli.

Īpašs devums latviešu valodas mācību grāmatu veidošanā 18. gadsimtā pieder Sēlpils un Sūnākstes draudzes mācītājam, valodniekam un rakstniekam Gothardam Fridriham Stenderam (1714.–1796.). 1782. gadā tiek izdota G. F. Stendera „Jauna ABC un latviešu mācība” un 1787. gadā – „Bildu ābice”, kurai tika pievienoti arī metodiski norādījumi, kā ar šo ābeci strādāt. Stenders uzskatīja, ka zemniekiem jāmācās un, ka ir laiks mācību grāmatās reliģiskos tekstus aizstāt ar laicīga satura lasāmiem gabaliem un morālām pamācībām. Visus bokstābus, kā tolaik dēvēja burtus, G. F. Stenders sadalīja īsos skandiniekos (patskaņos) (a, e, i, o, u), garajos skandiniekos ar garumzīmi (ā, ē, ī, o, ū), jumos, un tie bija divskaņi (ie, au, ai, ei), neskaņos (līdzskaņi) un zīmētajos neskaņos (šņāceņi un mīkstinātie līdzskaņi). Viņa bokstābu pasaulē bija arī sava fonētikas terminoloģija: priekšnieki (lielie burti), mazie bokstābi (mazie burti). Lielie sākuma burti, pēc G. F. Stendera domām, vienmēr ir krāšņāki par pārējiem bokstābiem. Lai atvieglotu bērniem lasītmācīšanos un veicinātu arī domāšanas attīstību, 1787. gadā izdotajā “Bildu ābicē” katram alfabēta burtam veidota ilustrācija ar priekšmetu vai dzīvnieku. Zīmējumu autors ir pats G. F. Stenders. „Bildu ābice” ir pirmā bagātīgi ilustrētā laicīga satura latviešu valodas mācību grāmata. Tā sevī ietver arī bērnu audzinošo funkciju, jo katrā divrindē ir uzsvērta kāda vērtība: darbs, dievbijība, gudrība u. c.

Pēc G. F. Stendera ābeces parauga tika izdotas vācu autoru G. F. Mīliha, P. Šaca, vēlāk arī latviešu autoru M. Kaudzītes, Stērstu Andreja u. c. ābeces. 18. gadsimtā paralēli ābecēm ar bildēm un lasāmgabaliem parādījās arī tādas ābeces, kas iepazīstināja ar rakstīto burtu paraugiem un elementāriem rakstīšanas paraugiem. Jau 1784. gadā Rubenes draudzes mācītājs Krishofs Harders izdalīja zemniekiem bez maksas paša sarakstītu „Ābeci”, kurai tika pievienota reizināšanas tabula un parādīts, kā rakstīt burtus.

Līdz pat 19. gadsimta beigām skolās pārsvarā mācīja lasīt pēc burtošanas metodes.

1844. gadā jaunlatvietis Andrejs Spāģis uzrakstīja ābeci – lasāmo grāmatu „Bērnu prieks” jeb „Maza, maza grāmatiņa, caur ko bērniem viegli, ātri un skaidri var iemācīties lasīt”. Tā ir nozīmīgs sasniegums latviešu valodas mācīšanas metodikas attīstībā.

Kas ir ābece?

Arī viņa ābecē lasīšanas pamatelements ir skaņa. A. Spāģis savā ābecē – lasāmajā grāmatā novecojušās burtošanas metodes vietā ievieš skaņošanas metodi. Lai gan „Bērnu prieks” iznāca septiņos izdevumos, tomēr skaņošanas metode ne skolās, ne mājmācībā neieviesās, jo skolotāji nebija metodiski sagatavoti, trūka arī metodisko materiālu.

Šajā laikā sāka ieviest krievu burtus latviešu rakstībā. 1864. gadā izdeva ābeci krievu burtiem „Latviešu bukveris”. 19. gadsimta 2. pusē īpaša vērība tiek pievērsta valodas mācībai. Vācu autori centās rakstīt latviešu valodas mācību grāmatas latviešu skolām.

1919. gadā tika izdota K. Dēķena „Jaunā ābece”. K. Dēķens lasīt mācīšanā kā svarīgus posmus atzina runas sadalīšanu vārdos, (ar runu domājot tekstu, teikumus), vārdu dalīšanu balsienos un tad – skaņās (tā atklājās analīze). Autors akcentēja skaņu izrunas noskaidrošanu, skaņu saklausīšanu, zilbju veidošanu, tās saliekot no burtiem saliekamajā ābecē, zilbju lasīšanu, vārdu veidošanu

1922. gadā ar krāšņiem mākslinieka N. Strunkes zīmējumiem iznāk L. Paegles „Vālodzes šūpulis”. Grāmatā katram burtam ir savs zīmējums, dzejolis, stāsts un uzdevums.

Par pamatu ņemot šo lasīt mācīšanas metodi, kā 1. izdevums 1925. gadā tiek izdota J. Ezeriņa un J. Grīna „Valodiņa. Ābece pirmsskolai” (pēdējais šī darba izdevums Latvijā iznāk 1943. gadā). 1930. gadā Valtera un Rapas apgādā iznāk arī I. Rītiņa un A. Kronberga „Avotiņš. Ābece mājām un pirmsskolai”. Līdzīgi citām ābecēm arī šajā vārdos tiek izdalīta noteikta skaņa, skolēns iegaumē tai atbilstošu burtu. Vēlāk jālasa vārdi, kuros jaunais burts savienots ar jau iepriekš iemācītajiem burtiem.

Padomju laikā sākumskolēnu ābeces rakstīja Latvijā populāri rakstnieki un dzejnieki: J. Osmanis, Z. Purvs, I. Ziedonis, pasaku rakstniece un māksliniece M. Stāraste. No vienas puses, tas ir vērtējams pozitīvi, jo mācību grāmatās nebija zinātnisku kļūdu, ievērota precīza struktūra, kvalitatīvi uzdevumu nosacījumi, rūpīgi atlasīti teksti, lai tajos skolēns var vingrināties pazīt ne tikai konkrētas valodas parādības, bet saskatīt vai saklausīt valodas māksliniecisko vērtību. No otras puses, mācību grāmatās bieži ir pārāk zinātnisks mācību vielas skaidrojums, nerēķinoties ar konkrēta vecuma bērnu uztveres, uzmanības u.c. īpatnībām, liela vērība pievērsta dažādiem izņēmumiem u.tml.

Ar 1986./87. mācību gadu notika skolu reforma, kuras laikā 1. klasē mācības uzsāk bērni no 6 gadiem. Notiek nozīmīgi pārkārtojumi arī jaunāko klašu mācību saturā. Taču šis laiks bija pārāk īss, un, nepietiekami izvērtējot, tika pārtrauktas skolēnu mācības no sešu gadu vecuma. Atmodas laikā un atjaunotās Latvijas brīvvalsts pirmajos gados, viens no pirmajiem uzdevumiem bija pārskatīt mācību saturu latviešu valodā, to atvieglot, un izvērtējot Latvijas brīvvalsts mantojumu, atjaunot mācību saturu izkārtojumu. Nozīmīgs devums šai sakarā ir 1985. gadā izdotā I. Mularekas un A. Karules „Ābece” (to papildināti izdevumi iznāk no 1990. līdz 1993. gadam).

Pēdējos gados ir izdoti dažādi mācīblīdzekļu komplekti, liels klāsts palīgmateriālu. Arvien plašāks kļūst digitālo līdzekļu saraksts u. c. Pēdējos gados latviešu valodas mācību līdzekļus, metodiska rakstura izdevumus sagatavo un izdod visas lielākās Latvijas izdevniecības („Pētergailis”, „Zvaigzne ABC”, „Lielvārds”, „Jumava” u. c.) Izdevniecības darbā iesaista skolotājus, pedagoģijas augstskolu docētājus. Tiek attīstītas e-mācīšanās iespējas arī latviešu valodā. Skolēni, izmantojot datorprogrammu, var mācīties ar spēļu palīdzību pazīt burtus („Attīstošās spēles bērniem ar kustību traucējumiem”), apgūt zināšanas latviešu valodas fonētikā kā mācībā pēc valodas skaņām, to pārmaiņu likumiem, vingrināties apgūtās zināšanas izmantot praksē un ar piedāvāto testu palīdzību pārbaudīt savus mācību sasniegumus.

ĀBECES LATGALIEŠU VALODĀ

Latgalē šajā laikā tautas izglītošanā liels ieguldījums bija jezuītiem. 19. gadsimta 1. pusē viņu darbība gan tika aizliegta. Skolas pastāvēja pie baznīcām. Īpaša loma zemnieku bērnu izglītošanā bija mājas skolām un katehētiem, kā arī zemnieku skolai ar latviešu mācību valodu Preiļu rajona Vārkavā (1844). Kā izcilu Latgales zemnieku garīgās atmodas veicinātāju var nosaukt Baltijas vācu vēsturnieku, vācu muižnieku Gustavu Manteifelu (1832.–1916.). Viņš vāca latgaliešu tautasdziesmas, tulkoja latgaliski bībeles stāstus, 1862. gadā izveidoja pirmo kalendāru „Inflantuziemies Lajkagromota”. Kalendārā kā lasāmo vielu Latgales zemniekiem un bērniem ievietoja tautasdziesmas, reliģiska un laicīga satura sacerējumus. 1864.–1904. gadam Latgalē pastāvēja „drukas aizliegums”, t. i., aizliegums iespiest grāmatas u. c. izdevumus latīņu burtiem. Neapšaubāmi tas apgrūtināja latgaliešu bērnu mācīšanos. Lai gan tajā pašā laikā atradās t. s. grāmatnieki, kuri pārrakstīja rokrakstā latviski izdotas grāmatas un tās izmantoja lasīt prasmes apguvei.

Ābece latgaliešu valodā parādās krietni vēlāk. 1937. gadā Rīgā apgādā „Grāmatu Zieds“ iznāca Sīmaņa Svennes ābeces „Mozō abece un pyrmō losomō grōmota mōjā un pyrmskūlā“. 1992. gadā pēc 55 gadu pārtraukuma apgādā „Lielvārds“ iznāca jauna latgaliešu ābece (autori Juris Cibuļs un Lidija Leikuma), kurā lietota tā dēvētā Pītera Stroda pareizrakstība, bet ar vairākiem jauninājumiem. 2014. gadā Latviešu valodas aģentūra sadarbībā ar Juri Cibuļu un Lidiju Leikumu ir izstrādājusi pirmo digitālo latgaliešu ābeci. Ābece ir papildināta ar darba burtnīcu „Skreineite. Vuicūs raksteit” un uzziņu materiālu pedagogiem. Jaunā latgaliešu ābece „Skreineite“ ir klasiskā tipa pirmmācības grāmata, kas paredzēta lasītmācīšanai latgaliešu valodā. To var izmantot mājmācībā, pirmsskolā vai sākumskolas 1. klasē, tā paredzēta skolēniem, kas neprot lasīt.

Kādēļ Ābece ir tik svarīga katra latvieša dzīvē un izglītībā? Kādēļ mēs visu mūžu atceramies šo grāmatiņu, kuras vāku rotā gailis, bet nevaram atcerēties citu izlasīto grāmatu vāku ilustrējumus?

Te ir vērts pieminēt Dz. Paegles analizēto A. Upīša atziņu, ka valoda ir „dzīvs, smalks instruments, ko pa ilgiem gadiem vārīgi noskaņojuse tautas īpatnējā daba. Valodas skaņu, formu un kombināciju sarežģītā dažādībā skan visa vēsturiskā pagātne. .. Cilvēka dvēseles augstākā spēja, kas viņu paceļ par valdnieku dabā, ir valoda. Valodai attīstoties un caur valodu bērnā attīstās visas citas spējas un īpašības, kas sakarā ar domāšanu, jūtām un gribu. .. Katrai tautai ir milzums īpatnēju nojēgumu, jūtu un sajūtu, kam velti meklēt apzīmējumu svešā valodā, tāpēc, ka izkausē citā vēsturiskā un psiholoģiskā atmosfērā. Daudzi vecāki savus bērnus jau no mazotnes lauza svešās valodās, domādami, ka mātes valodu viņi zināšot tā kā tā.. Šāds tēva ideāls ir zems, cauri un cauri materiālistisks. Savu dēlu viņš audzina par veikalnieku, par karjeristu – un šādiem dzīves uzdevumiem pieiet ar mehānisku valodas prašanu un svešvalodām. .. Arvienu vairāk 18 pierodas skolotu subjektu, kas vienkāršu vēstuli nemāk uzrakstīt pareizā mātes valodā… Derīgas ir svešvalodas, jo vairāk viņu prot, jo labāk. Bet mātes valoda cilvēka attīstībā ir nepieciešama kā maize un ūdenis” (Paegle, 2001., 2).

Ābece, Skrivanek

ALFABETS VAI ALFABĒTS?

Skrivanek Baltic valodas padoms "Alfabets" pret "Alfabēts"

Vai burts „a” ir pirmais burts latviešu alfabetā vai alfabētā?

Uzziniet atbildi šajā latviešu valodas padomā!