ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

“Čau!” – vārds, kas sniedza mierinošu māju sajūtu, dzīvojot Itālijā. Vārds, kas satuvināja ar vietējiem. Vārds, kas ļāva sarunā iepīt latviešu valodu.

Kā svaigam gurķītim, tikko no omulīgās siltumnīcas (vidusskolas) ārā iznestam, ārzemēs pavadītais laiks man bija jauniem iespaidiem bagāts un izaicinošs. Viens no interesantākajiem aspektiem izrādījās valodas apguve. Jau ļoti drīz pēc ierašanās Itālijā sāku saskatīt sakarības starp latviešu un itāļu valodu. To, cik līdzīgi ir vārdi “camino” [kamīno] un “kamīns”, “cappucio” [kapučio] un “kapuce”, “doti” un “dotības”, “salvietta” un “salvete”, “dipingere” [dipindžere] un “pindzelēt”, “pulire” un “pulēt” u.c. To, kā “brutto” nozīmē “nejauks”, “neglīts”, “brutāls”, un bruto alga visnotaļ nav tik jauka un gaidīta kā neto alga, vai ne tā? Iepriekš nezināju, ka varbūt pastāv saikne starp kaitinošu (itāļu “fastidiose”) un izvēlīgu (angļu “fastidious”) cilvēku. Kaut gan ap to laiku angļu valodu biju apguvusi jau diezgan augstā līmenī, es atklāju arvien jaunas līdzības starp valodām, ko iepriekš nebiju ievērojusi (piemēram, itāļu “precizi” [prečīzi], latviešu “precīzi” un angļu “precise” [prisais]). Protams, saknes vārdiem mēdz būt līdzīgas dažādās valodās, tomēr katra nākamā valoda paver iespēju labāk izprast jau it kā zināmās.

Reiz es vienpatībā sēdēju tipiskā itāļu ēstuvē, kas pilsētu šaurajās ieliņās rindojas cita aiz citas, cīnoties par vietu ar tikpat iecienītajām “gelaterie” jeb saldējuma bodēm. Dzīvoju Itālijā vairāk nekā pusgadu un biju devusies brīvdienu braucienā uz Sicīliju. Kamēr gaidīju pasūtīto “pizzolo” jeb tādu kā dubulto picu, atvērās durvis. Nelielajā Sirakūzu restorānā ienāca pārītis un izvēlējās galdiņu pie telpas pretējās sienas. Pēkšņi manu uzmanību piesaistīja tik sen pazīstamu zilbju sadzirdēšana. Ieklausījos, un tiešām – latviešu valoda! Ja neskaita telefona zvanus, nebiju dzirdējusi dzimto valodu vairākus mēnešus, tādēļ jutu sajūsmas vilni uzvirmojam dvēselē. Kā jau kautrīgs latvietis, aiziet parunāties tā arī nesaņēmos, lai gan ēstuvē citu apmeklētāju tikpat kā nebija, taču pasmaidīju pie sevis un kā alkatīgs baumotājs ķēru katru vārdu, ko pa retam izdevās saklausīt pāri mūzikai, kas skanēja restorānā atmosfēras radīšanai.

Ārzemēs būt latvietim ir vienreizīgi. Unikālā baltu valoda, ko lielākā daļa nav dzirdējuši un neatpazīst, ir iespēja gan izglītot interesentus, gan sajusties īpašam. Varbūt vienīgi lietuvieši var saprast mūsu saknes, tomēr mūsu sarunas ne-latvietis nekad nesapratīs. Varbūt muļķīgi, bet latvietis ārzemēs var droši izrakstīt savas pārdomas dienasgrāmatā un neuztraukties, ka istabas biedrs paņems un izlasīs tavas sirdi plosošākās atziņas par dzīvi. Lai nu kā, pēc astoņiem Itālijā pavadītiem mēnešiem es līksmoju par došanos mājup.

Svētlaimi, kas mani ieskāva, atgriežoties dzimtenē, lielā mērā izraisīja latviešu valoda, kas beidzot atkal ieskanējās ausīs kā bērnības mīļākās dziesmas un pavērās acu skatienam ikdienišķu uzrakstu, ziņojumu, instrukciju, pat ceļazīmju veidolā. Kas to būtu domājis, cik vienkāršs prieks var uzdzirkstīt tādēļ vien, ka kasieris pie letes pasveicina latviešu valodā. Runāt latviski, sarakstīties latviski, aizpildīt anketas un sniegt intervijas latviski, rakstīt dzeju latviešu valodā – neviena cita valoda tā dvēseli nepiepildīs kā dzimtā.

Mitinoties Itālijā, es daudz apdomāju to, diez kā “čau” aizceļoja līdz Latvijai un kā latvieši to iemīlēja – tieši itāļu “ciao” un nevis portugāļu “olá”, poļu “cześć” vai zviedru “hallå”. Visbeidzot nospriedu, ka, pat ja “čau” ir slengs, pat ja tas nav Kronvalda vai Raiņa jaunvārds, es priecājos, ka radus un draugus sveicinu vārdā, kas nav aizguvums no krievu, angļu vai vācu valodas. Tā vietā man tagad Latvijā ir vārds, kas silda sirdi un atgādina par otrajām mājām, par Itālijā piedzīvoto. Skaisti, kā valodas attīstās, atrod un papildina cita citu, vienlaikus saglabājot savu krāšņumu un neatkārtojamību.