Autors: Aleksandra Gailīte, Rīgas Stradiņa universitāte

ESEJA “VALODA – MANA IESPĒJA!”

Nereti, domājot par valodām, kas sniedz iespējas, vispirms iedomājamies par tādām linguae francae kā, piemēram, angļu un franču valoda. Tās ir skaistas, plašas valodas, kuras iespējams dzirdēt teju katrā pasaules malā. Lielu valodu pārvaldīšana sniedz iespēju vieglāk iekļauties lielās cilvēku kopienās, atrast un pārmeklēt plašus informācijas apjomus, mācīties, ceļot… Ieguvumu saraksts ir garš un zināms katram, kurš jebkad apguvis kādu pasaulē plaši lietotu valodu.

Mūsdienās, kad tik populāra kļuvusi angļu valodas lietošana, nav noslēpums, ka tā nereti iespraucas arī mazajās pasaules valodās sliktu tulkojumu un savādu teikumu konstrukciju veidā. Tomēr šeit jāsaka: lai arī cik racionāli noderīga ir lielo valodu apguve un ērta to lietošana, mēs nedrīkstam ļaut tām aizņemt latviešu valodas vietu zem Saules, jo cilvēkiem, kas runā latviski, pieder kaut kas īpašs. Mums pieder valoda ar īpatnēju skaņu un unikālu garšu, jo runāt latviski nozīmē izgaršot katru vārda burtu, šur tur pagarinot, brīžiem mīkstinot, reizēm apraujot kādu galotni. Latviešu valodas skanējumu, visticamāk, neatpazīs visapkārt pasaulei, un tādējādi tā nebūs atslēga, kas derēs vairākām durvīm. Tomēr tieši tādēļ mūsu valoda ir ekskluzīva, lai arī pašiem latviešiem šis fakts reizēm paslīd garām nepamanīts. Domājams, ka esam tik ļoti pieraduši, ka mums ir sava valoda, kuru lietojam ikdienā, ka aizmirstam – tā patiešām ir ļoti unikāla. Tik unikāla, ka pārstāv pati savu, nelielu atzaru indoeiropiešu valodu saimē, pie kura no mūsdienās lietotām valodām pieder vēl tikai lietuviešu valoda.

Tāpēc spēt runāt, rakstīt, lasīt un klausīties latviski – plašākā mērogā tā ir iespēja būt daļai no nelielas, īpašas šīs valodas nesēju saimes, kuru vieno Latvijas pludmaļu baltās smiltis, mežu smarža pēc lietus un vasaras saulgriežu ugunskuri. Manā ikdienā latviešu valoda ir iespēja Latvijā justies kā savējai – viegli kafejnīcā pasūtīt rīta kafiju, saprast, ko saka pa skaļruni autobusā un neapjukt pūļa murdoņā. Valoda, tāpat kā tās pratēji, ir daudzdimensionāla, tādēļ iespējas, ko man ir sniegusi latviešu valoda, ir mainījušās laika gaitā, kļūstot pieaugušākai. Uzsākot skolas gaitas, latviešu valoda man bija kā līdz galam neizpētīts instruments, kura precīzu lietošanu nepieciešams apgūt. Pakāpeniski es sāku latviešu valodu uztvert kā draugu un rūpējos, lai manis lietotā valoda vienmēr būtu precīza un izkopta, piedalījos konkursos un olimpiādēs. Laikam ritot, arvien vairāk sāku apzināties, ka latviešu valoda ir latvietības neatņemama daļa un sāku ar to lepoties.

Šodien, kad esmu studente, latviešu valoda ir mana galvenā izaugsmes valoda. To izmantoju kā iesaistoties diskusijās ar kursabiedriem, ģimeni un kolēģiem, tā rakstot studiju darbus un pētot latviski pieejamos informācijas nesējus. Latviešu valodā es domāju, un tā iet roku rokā ar apziņu par valsti, kurā dzīvoju un latvisko dzīvesziņu. Tā ir bijusi arī lielisks pamats vairāku svešvalodu apguvei. Uzskatu, ka kopumā latviešu valoda kopā ar dzīvi Latvijā paver ārkārtīgi interesantu perspektīvu uz apkārtējo pasauli, jo, nākot no salīdzinoši nelielas nācijas, ir jāprot gūt zināšanas par plašumu mums apkārt, tajā pašā laikā nezaudējot savu latvisko identitāti. Tāpēc šobrīd apzinos, ka dzimtā valoda ir mans logs uz pasauli visapkārt un pamats zem kājām. Un, lai arī kur pasaulē mani aizvedīs dzīves līkloči, mana sirds vienmēr sāks pukstēt straujāk, ārzemēs sadzirdot latviešu valodas pazīstamo skanējumu un sastopot citus tās pratējus, tepat mājās dziedot līdzi Latvijas himnai vai sajūtot spēku, kāds piemīt lielajam korim Dziesmu un Deju svētkos, kad tas zem klajas debess dzied “Saule, Pērkons, Daugava”.