RASOLS PRET ROSOLS
Vai svētkos gatavosim rasolu vai rosolu?
Auksto ēdienu – salātus, kas gatavoti no vārītas vai ceptas gaļas, vārītiem dārzeņiem (piemēram, kartupeļiem, bietēm), olām un skābētiem vai marinētiem gurķiem, pievienojot krējumu vai krējumu ar majonēzi un garšvielas, – sauc par rasolu. Šis ir vienīgais minētais variants latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcās.
Rasolu līdzīgo recepšu dēļ mēdz dēvēt arī par Olivjē salātiem, galvaspilsētas vai vienkārši gaļas salātiem.
Tātad nozīmīgos svētkos mājās gatavosim rasolu.
RASOLS – SALĀTU KARALIS
Rasola vēsture ir sena un sarežģīta. Kā jau jebkuriem vēstures faktiem, kas vēsta par tālu pagātni, precīzas robežas nav novelkamas, tie nereti ir izdomāti, pārstāstīti, leģendām un intrigām apvīti. Skaidrs ir viens – katrās mājās rasolam ir sava recepte, savs stāsts un tradīcijas, kas pāriet no paaudzes paaudzē. Rasols ir svētki, ikdiena, atmiņas, bet nenoliedzami – rasols kā ļoti demokrātisks ēdiens ir un bija katras ģimenes svētku galdā. Šodien rasolam līdzīgus salātus pazīst visā pasaulē, īpaši populāri tie ir bijušajās Padomju Savienības valstīs, pielāgojot receptes sastāvdaļas raksturīgi katras valsts nacionālajai virtuvei.
RASOLA VĒSTURE
RASOLS PASAULĒ
Rasola vēsturi mēdz cieši saistīt ar Padomju Savienību. 1860. gadā beļģu šefpavārs Lisjēns Olivjē (Lucien Olivier) Maskavas populārākajā restorānā “Hermitage” pasniedz jaunu firmas ēdienu – Olivjē salātus. To recepte tiek rūpīgi slēpta. Salātu pagatavošanā tika izmantotas sastāvdaļas, kuras tajā laikā bija zināmas tikai bagātu cilvēku aprindās – irbītes, teļa mēle, kūpināta pīle, kaviārs, vēžu astītes, kaperi, šīs visas sastāvdaļas variējot sezonāli. Vislielākais noslēpums bija mērce, kuru izmantoja salātos, joprojām mūsdienu recepte ir tikai minējums par oriģinālu.
20. gadsimta sākumā kāds no Olivjē pavāriem Ivans Ivanovs nozog Olivjē salātu recepti un paņem to līdzi uz citu restorānu Maskavā, nosaucot to par Galvaspilsētas salātiem. Saprotams, ka salātu mērces recepte netiek atrasta un Ivanova pasniegtie salāti sākotnēji nekļūst populāri. Lai popularizētu Galvaspilsētas salātus, Ivanovs savu recepti pārdod vairākām izdevniecībām. Viena no pirmajām receptes publikācijām atrodama datēta ar 1894. gadu.
Protams, ņemot vērā salātu popularitātes augšanu, ienākšanu katrā mājā, mainījās to sastāvdaļas, aizstājot dārgās izejvielas ar lētākām – irbītes nomainīja vista vai desa, vēžu astītes aizvietoja cieti vārīta ola, olīvas un kaperi tika nomainīti uz marinētiem gurķiem un zaļajiem zirnīšiem. No smalka restorāna ēdiena tie kļuva par ikdienas salātiem ikvienā mājā, kafejnīcās un ēdnīcās.
Daudzviet pasaulē ir populāras Olivjē, Galvaspilsētas salātu variācijas – Serbijā, Bulgārijā tos dēvē par ruska salata, Horvātijā, Slovēnijā – francuska salata, Turcijā – Rus salatasi, Spānijā – ensaladilla rusa.
Tā noteikti varētu turpināt un turpināt, jo mūsdienās Olivjē salātus pazīst gandrīz visā pasaulē.
RASOLS LATVIJĀ
Pirmo reizi latviešu sarakstītajās grāmatās rasola recepte parādās jau 19. gadsimtā. Tās ir pavārgrāmatas, kas tulkotas no vācu valodas. Sākotnēji receptēs tika iekļautas smalkākas sastāvdaļas, izmantojot importētus produktus – kaperus, olīvas, anšovus, kā arī vietējo kolorītu – nēģus.
20. gadsimta 30. gados rasola receptes kļuva aizvien daudzveidīgākas, padarot salātus populārus ne tikai smalkajās aprindās, bet arī jebkurā ģimenē. Rodas priekšstats, ka rasolu veido vai nu labākais un smalkākais, vai arī tas, kas palicis pāri no svētku galda. Ar laiku rasols iegūst arī visai šaubīgu reputāciju, to vairs neuzskata kā vienu no svētku ēdieniem, bet gan kā uzkodu, lietojot alkoholiskos dzērienus.
Padomju okupācijas laikā latviešu rasols stipri pietuvinās krievu Olivjē salātiem. Galvenās sastāvdaļas tiek aizstātas ar vārītu desu, vārītiem burkāniem, marinētiem gurķiem, olām un zaļajiem zirnīšiem.
Vislielāko popularitāti rasols sasniedza 20. gadsimta 60. – 80. gados, kļūstot par populāru ēdienu gan starp strādniekiem un māksliniekiem, iekarojot savu vietu sabiedriskās ēdināšanas vietās un ienākot ikvienā mājā.
Pavisam droši rasolu var dēvēt par latviešu nacionālo ēdienu, jo pirmās piezīmes par tā klātbūtni latviešu virtuvē parādās jau senāk par slavenajiem Olivjē salātiem. Tas tiek pieminēts pat trimdas latvisko svinību aprakstos, tas bijis populārs jau Latvijas laikos, tā pirmsākumus var meklēt Kurzemes zemnieku uzturā, kur kā nostāsti liecina, tas esot pat pūdēts.
RASOLA RECEPTES
VĀNES BARONA RASOLA RECEPTE
No 1877. gada Vānes muižas pavāra M. Zāles pavārgrāmatas.
Priekš sariktēšanas ņem šādas lietas:
- novārītu šķiņķi vai novārītu citu sālītu gaļu, visādu cepešu atliekas, arī novārītu vērša gaļu, kā arī zupas gaļu, kad ir novārīta sālīta gaļa un arī friša gaļa – var ņemt abējas, tālāk klāt var ņemt bišķi žāvētu desu, ceptus nēģus un arī vēžus – tās nu ir tās gaļu daļas;
- tad ņem sakņu daļas: novārītus kartupeļus, gurķus frišus vai skābētus, arī etiķa gurķus, biešu salātus (marinētas bietes), sēnes, arī kādu ābolu un frišus lapu salātus – pēdējos mēdz, kad rasols gatavs, likt tam apkārt bļodā. Pieminu vēl, ka arī rutki klāt nav smādējami.
Sariktēšana ir šāda:
- ņem pāri cieti novārītu pautu, tos it smalki sakapā un bļodā saber, kur rasoli domā sariktēt, tiem pieliek nu klāt vajadzīgo sāli, bišķi smalku piparu, it bišķi cukura, kādu tējkaroti sinepju, pieliek labu skābu krējumu, ja ir – kādas karotes vērts kaperu, tad kādu pusi jeb veselu no asakām skaidri atpucētu un smalki sakapātu siļķi un it pāri smalki sakapātu sīpolu; sajauc nu visu labi kopā un nosmēķē skābuma dēļ ar etiķi;
- tad sagriež augšā minētas rasola lietas, tas ir, kādas pie rokas, kapeikas lielumā plānās šķēlītēs, zināms no katras zortes tikai tik daudz, cik kopā ir vajadzīgs;
- saliek sagrieztās rasola lietas sariktētā zostē, izjauc cauri, saliek ar ieklaudzi uz bļodu, paliek, ja ir, zaļus salātus apkārt un ceļ priekšā.
CARNIKAVAS NĒĢU ZVEJNIEKU RASOLA RECEPTE
Pierakstīta no kāda zvejnieka stāstītā.
Sastāvdaļas:
210 g nomērcētas siļķes, 200 g vārītas gaļas, 1 vārīts kartupelis, 150 g konservēto zaļo zirnīšu, 1 ābols, 3 cieti vārītas olas, 3 cepti nēģi, 200 g skāba krējuma, 20 g sinepju, 200 g marinētu gurķu, sāls, zaļumi.
Pagatavošana:
Nomērcētu siļķi, vārītu gaļu, vārītus kartupeļus, nomizotus gurķus un ābolus, un nēģus sagriež sīkos kubikos, pieliek zaļos zirnīšus un sajauc ar skābu krējumu, kas sajaukts ar sāli un sinepēm. Tad liek salātu traukā, rotā ar olu ceturtdaļām un zaļumiem.
SKRIVANEK IECIENĪTAIS RASOLS
Sastāvdaļas milzu bļodai (aptuveni 20 ēdāju):
2 kg vārītu kartupeļu, 1 kg vārītu burkānu, 13 vārītas olas, 1 kg Doktordesas, 3 smalki sakapāti sīpoli, 2 bundžas zaļo zirnīšu, krējums, majonēze, sinepes, sāls, pipari pēc garšas un garastāvokļa.
Pagatavošana: visas griežamās sastāvdaļas sagriež smalkos kubiņos, pievieno zirnīšus, krējumu, majonēzi, sinepes, sāli un piparus, samaisa kopā (svarīgi ir maisīt ar rokām), un rasols gatavs!
Esam apkopojuši 100 latviešu valodas padomus īpašā grāmatā, kuru piedāvājam jums lejupielādēt bez maksas. Lai to saņemtu, lūdzam aizpildīt zemāk norādīto pieteikuma formu.
