KAS IR VOKATĪVS?
Vokatīvs (latīņu: vocativus) ir viens no valodniecībā vismazāk pētītajiem locījumiem, tas ir uzrunas locījums. Vokatīva locījumam nav jautājuma.
KAS IR UZRUNA?
Uzruna ir vārds vokatīvā, ar ko tiek uzrunāta dzīva būtne vai priekšmets ─ Korektor!, Redaktor! utt. Uzrunai tāpat kā vokatīvam nav jautājuma, tāpēc tā nevar būt par teikuma locekli, jo visi teikuma locekļi atbild uz kādu jautājumu.
VOKATĪVS LATVIEŠU VALODĀ
Latviešu valodā vokatīva locījums piemīt lietvārdiem, īpašības vārdiem, kā arī kārtas skaitļa vārdiem. Lokatīva locījuma nav nelokāmajiem lietvārdiem, atgriezeniskajiem lietvārdiem un īpašības vārdiem ar nenoteikto galotni. Vokatīva locījumu nevar izveidot arī kārtas skaitļa vārdiem.
Latviešu valodnieku vidū noris spraigas diskusijas par to, vai vokatīvs vispār ir saglabājams latviešu valodas locījumu sistēmā. Mūsdienu skatījumā vokatīva locījumam nav savas locījuma galotnes, tas tiek uztverts kā uzrunas forma un realitātē locījumu sistēmā tiek paturēts tikai tradīcijas labad.
Latviešu valodā, uzrunājot cilvēkus vai dzīvniekus, katrā deklinācijā vienskaitļa vokatīva izteikšanas līdzekļi ir dažādi. Ir vārdi, kuru formas sakrīt ar vienskaitļa nominatīva locījumu, vārdi, kuriem zūd galotnes, kā arī atsevišķi izņēmumi, kur tiek lietotas gan nominatīva forma, gan bezgalotnes formas.
Piemēram: Tulks! – Tulk!, Valodniek!, Projektu vadītāj!
VOKATĪVS PASAULES VALODĀS
Vokatīva locījums pastāv ne tikai latviešu valodā, bet arī daudzās citās pasaules valodās.
Ļoti svarīgi, teikumā lietojot uzrunu, ir ievērot lietotās valodas gramatiskās iezīmes. Lielākajā daļā pasaules valodu, kurā tiek lietots vokatīva locījums, uzruna tiek atdalīta ar komatu. Ja šis komats netiek lietots, teikumam var veidoties pavisam cita nozīme.
Vēsture liecina, ka vokatīva locījums bijis svarīgs daudzās indoeiropiešu valodās, piemēram, latīņu, grieķu, arī sanskritā. Mūsdienās vokatīva locījums tiek lietots un ir saglabājies baltu, slāvu un ķeltu valodās. Ir valodnieki, kuri apgalvo, ka vokatīva locījumu nevar uztvert kā atsevišķu locījuma formu, bet vairāk kā īpašu vārdu formu, kura nepieder nevienam locījumam, jo nav sintaktiski saistīta ar nevienu citu teikuma locekli.