KAS IR NOMINATĪVS? NOMINATĪVA PIELIETOJUMS LATVIEŠU VALODĀ.

Termins nominatīvs – casus nominativus, ir aizgūts no latīņu valodas, tulkojumā – nosaukts vārdā, vārds. Nominatīva locījums ir sastopams gandrīz visās pasaules valodās – albāņu, arābu, igauņu, sanskritā, slovāku, ukraiņu, ungāru, latviešu, lietuviešu, vācu, latīņu, grieķu, islandiešu, poļu, serbu, franču un daudz citās pasaules valodās. Atkarībā no valodas piederības kādai valodu grupai ir interesanti salīdzināt, kā veidojies nominatīva nosaukums. Lielākoties visās valodās nosaukums ir līdzīgs, tam ir kopīga sakne – nominat, bet ir valodas, kurās nominatīva nosaukums pilnībā atšķiras no latīņu nosaukuma. Minēsim interesantākos no tiem:

  • Īru valodā ainmneach – cēlies no seno īru vārda ainmmnid (vārds) + galotne ach;
  • Lietuviešu valodā vardininkas – cēlies no lietuviešu vārda vardas (vārds);
  • Ungāru valodā alanyeset – ungāru alany (priekšmets)+ eset (locījums);
  • Poļu valodā mianownik – poļu miano (vārds, tituls) + ‎galotne -nik.

Nominatīvs latviešu valodā ir locījums, kas parasti apzīmē darbības darītāju. Tas atbild uz jautājumu − kas? Latviešu valodā nominatīvs piemīt lietvārdiem, īpašības vārdiem, vietniekvārdiem un skaitļa vārdiem. Nelokāmajiem lietvārdiem vienīgā forma atbilst nominatīvam. Latviešu valodā nominatīva locījuma nav vietniekvārdam − sevis.

Nominatīva nozīmes latviešu valodā:

  1. Subjekta nozīme – darbības veicējs (tulks sasteidz darbu), vai stāvokļa izjutējs (tulce ir nogurusi) teikuma priekšmeta funkcijā; fakta konstatācija nominālā izteicējā (Es esmu korektore; Tas ir viņa tulkojums; Angļu valoda ir populāra);
  2. Objekta nozīme – darbības uztvērējs (Kursi netiek atcelti; Skrivanek birojs nav slēgts; Mums ir laba tulku komanda);
  3. Vokatīva funkcija – Korektor, vai tu pabeidzi darbu? Tulkotāj, kad tulkojums būs pieejams?