KAS IR LOCĪJUMS? NOMINATĪVS, ĢENITĪVS UN CITI LOCĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ.

Locījums ir lietvārda gramatiskā kategorija, kas izsaka priekšmetu, procesu vai pazīmju savstarpējās attieksmes. Locījuma forma norāda uz semantiskajām un sintaktiskajām funkcijām vārdkopā vai teikumā. Latviešu valodā locījumu parasti izsaka ar galotni. Katram lietvārda locījumam ir savs īpašs nosaukums, gluži tāpat kā cilvēkiem ir savs vārds. Latviešu valodā ir septiņi locījumi – nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, instrumentālis, lokatīvs un vokatīvs. Locījumu nosaukumi ir aizgūti no latīņu valodas, tāpēc latviešu valodā tie skan nedaudz neparasti:

  • Nominatīvs – casus nominativus;
  • Ģenitīvs – genitivus, genetivus;
  • Datīvs – casus dativus;
  • Akuzatīvs – casus accusativus;
  • Instrumentālis – casus instrumentalis;
  • Lokatīvs – locativus;
  • Vokatīvs – vocativus

Visi locījumi, izņemot vokatīvu, var būt daudznozīmīgi atkarībā no lietojuma kontekstā. Locījumu skaits dažādās pasaules valodās ir ļoti atšķirīgs – dažās valodās ir tikai divi locījumi, piemēram, persiešu valodā. Arī arābu valodā ir tikai divas locījuma formas, tāpat mūsdienu angļu valodā, bet tikai tās attiecināmas uz personu vietniekvārdiem. Četri locījumi ir vācu un islandiešu valodā, savukārt pieci locījumi ir grieķu valodā un rumāņu valodā. Ir valodas, kurās sastopami seši lietvārdu locījumi – slovēņu, turku, krievu, latīņu. Latviešu valodā, kā arī lietuviešu, čehu, gruzīnu, poļu, horvātu, ukraiņu valodā ir septiņas locījuma kategorijas. Igauņu valodā izšķir pat 14 locījuma kategorijas, bet ungāru valodā – 18. Mūsdienu angļu valoda ir zaudējusi locījumu formas, šodien vairs izmanto tikai trīs locījumus – nominatīvu, akuzatīvu un ģenitīvu, veidojot šos locījumus, tiek izmantoti personu vietniekvārdi, kā arī prievārdi. Ir valodas, kurām attīstoties, tika sapludinātas vairākas locījumu formas, piemēram: sengrieķu valodā lokatīva locījums tika sapludināts ar datīvu. Visbiežāk sastopamie locījumi pasaules valodās ir nominatīvs, ģenitīvs, datīvs un akuzatīvs.