KAS IR LOKATĪVS? LOKATĪVA LOCĪJUMA PIEMĒRI LATVIEŠU VALODĀ.
Lokatīvs (latīņu: locativus) ir viena no locījumu kategorijām, kas apzīmē atrašanās vai norises vietu un atbild uz jautājumu “kur”?
LOKATĪVS LATVIEŠU VALODĀ
Latviešu valodā lokatīva locījums piemīt gan lietvārdiem, gan īpašības vārdiem, gan skaitļa un vietniekvārdiem. Lokatīva locījuma nav nelokāmajiem lietvārdiem, atgriezeniskajiem lietvārdiem un vietniekvārdam “kas” (lokatīva vietā lieto apstākļa vārdu “kur”).
LOKATĪVA NOZĪMES
- Vietas nozīme – Skrivanek mācību centrā ir daudz studentu.
- Laika nozīme – naktīs tulki birojā nestrādā.
- Veida nozīme – tulkotājam visa diena pagāja smieklos.
- Nolūka nozīme – projektu vadītājs devās viesos pie tulka.
Adnomināls lokatīvs – tulkošanas biroja darbā.
LOKATĪVS PASAULES VALODĀS
Lokatīva locījums pastāv ne tikai latviešu valodā, bet arī daudzās citās pasaules valodās.
- Indoeiropiešu valodas – lielākajā daļā indoeiropiešu valodu lokatīva locījums ir saplūdis ar ģenitīva vai datīva locījumiem, bet ir vairākas valodas, kas to ir saglabājušas: mūsdienu baltu un slāvu valodas, izņemot bulgāru un maķedoniešu valodu. Slāvu valodās parasti lokatīva locījums tiek veidots, izmantojot prievārdus. Lokatīva locījums ir saglabājies arī dažās klasiskajās indoeiropiešu valodās, īpaši sanskritā un vecajā latīņu valodā. Literārs vai neparasts pielietojums lokatīva locījumam vēl joprojām ir novērojams noteiktās mūsdienu indiešu valodās.
- Čehu valodā lokatīva locījums ir vienīgais locījums, kuru nevar lietot bez prievārda, to lieto kopā ar prievārdiem v, na, po, pri un o.
- Poļu valodā lokatīva locījumu veido, mainot vārdu galotnes.
- Turku, azerbaidžāņu, kazahu, uzbeku un citās valodās bieži vien lokatīva locījuma izteikšanai tiek izmantoti piedēkļi.