KAS IR DATĪVS? DATĪVA LOCĪJUMA PIEMĒRI.

Termins datīvs ir aizgūts no latīņu valodas cāsus datīvus (dāvināšanas locījums). Dionīsijs Trakss savā grāmatā “Gramatikas māksla” datīvu apzīmēja kā epistaltikḗ no darbības vārda epistéllō (sūtīt uz), kas cieši saistīts ar vārdu epistolē (vēstule). Valodām gadsimtiem mainoties un attīstoties, vairākas valodas ir zaudējušas dažas locījuma formas vai tās ir saplūdušas savā starpā. Piemēram – vecajā angļu valodā sākotnēji pastāvēja datīva locījums, taču jau viduslaikos datīvs tika apvienots ar akuzatīva locījumu, kas tiek dēvēts par objektīvu locījumu. Datīva locījumu teikumā veido, izmantojot prievārdus vai vietniekvārdus. Vācu valodā datīva locījumu veido, izmantojot artikulus, prievārdus, kā arī atsevišķos gadījumos lietvārdiem pievieno galotni. Mūsdienu grieķu valodā datīva locījums netiek lietots, izņemot arhaiskos izteicienos. Latviešu valodā datīvs norāda, ka kaut kas tiek dots. Tas atbild uz jautājumu − kam? Gan lietuviešu, gan latviešu valodai ir spēcīgi izteikta locījumu sistēma. Latviešu valodas lietvārdi ļoti labi saglabā indoeiropiešu valodu datīva locījuma formu, īpašības vārdu galotnes tiek pielāgotas lietvārdu galotnēm. Galotne -s datīva formā tiek atmesta, vienīgi tā saglabājas personu vietniekvārdiem daudzskaitlī – mums, jums. Latviešu valodā datīvs piemīt lietvārdiem, izņemot nelokāmos lietvārdus un atgriezeniskos lietvārdus. Tāpat datīva locījuma forma tiek lietota ar īpašības vārdiem, vietniekvārdiem un skaitļa vārdiem. Ceturtās un piektās deklinācijas lietvārdiem datīva galotne atšķiras atkarībā no lietvārda dzimtes.