LĪGO SVĒTKI VAI JĀŅI
Kādus svētkus mēs svinam jūnijā – Līgo svētkus vai Jāņus?
21. jūnijā mēs svinam vasaras saulgriežus – laiku, kad ir visgarākā diena un visīsākā nakts gadā. Tieši tāpat pēc sešiem mēnešiem – ap 21. decembri – svinam ziemas saulgriežus, kad nakts ir visgarākā un diena visīsākā. Pirmie Ziemassvētki ir 25. decembrī, bet Ziemassvētku vakars – 24. decembrī. Tieši tāpat ir ar Jāņiem – 23. jūnijā, kad dodamies pie dabas, pinam vainagus, ejam rotaļās, mēs svinam Jāņu vakaru, kurš, protams, sasniedz virsotni Jāņu rītā, kad, sagaidījuši saullēktu, dodamies pie miera, lai, pēcāk piecēlušies, aizvadītu Jāņus.
Dienu pirms Jāņiem kādreiz dēvēja par Zāļu dienu, vakaru pirms Jāņiem – par Zāļu vakaru. Šodien, domājams, pēc jāņudziesmu piedziedājuma, nostiprinājies Līgo dienas un Līgo vakara nosaukums. Neaizmirsīsim, ka īstie latviešu svētki ir Jāņi, kurus līgojam. Mēs taču dzeram kāzas, bet tādēļ tās nesaucam par Dzeršanas svētkiem, Ziemassvētkos dziedam „kaladū”, taču tāpēc tos nedēvējam par Kaladū svētkiem utt.
Tātad Jāņos dziedāsim jāņudziesmas, plūksim jāņuzāles, izpildīsim Jāņu rituālus.
JĀŅI – VISLATVISKĀKIE SVĒTKI
Līgojat, līgotāji,
Nava gara Jāņa nakts:
Vienā pusē saule gāja,
Otrā pusē gaisma ausa.(Latviešu tautas dziesma)
KAS IR JĀŅI?
Jāņi ir gadskārtas svētki ar ļoti bagātām tradīcijām. Jau labu laiku pirms Jāņiem sākas gatavošanās svētkiem ─ tiek dziedātas Jāņu dziesmas, siets Jāņu siers, cepti pīrāgi, darīts alus un veikti daudzi citi saimnieciski sagatavošanās darbi, lai nedotu Jāņu bērniem iemeslu apdziedāt sētas ļaudis par nevīžību un slinkumu.
Jāņus svin vasaras saulgriežu laikā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Dienu pirms Jāņiem sauc par Zāļu dienu, tās vakaru sauc par Jāņu vakaru, nakti par Jāņu nakti un nākamā diena ir paši Jāņi. Valsts noteiktā Jāņu diena ir 24. jūnijā, kas ir dažas dienas vēlāk par vasaras saulgriežiem. Daļa latviešu diasporas Sibīrijā — 19. gadsimta latviešu kolonistu pēcteči Jāņus svin pēc vecā stila 6. un 7. jūlijā.
Tie ir latviešu tautas lielākie un tradīcijām bagātākie svētki, kurus svin visas paaudzes un visas sabiedrības grupas. Vēsturiski Zāļu diena saistās ar vasaras saulgriežiem, taču datumu nesakritības dēļ saulgriežu svinēšana dažkārt tiek nodalīta no Jāņu dienas.
Viena no būtiskākajām Jāņu tradīcijām ir pīt vainagus. Sievietēm vainagi tiek pīti no puķēm, bet vīriešiem vainagi parasti ir no ozola lapām. Līgošana bieži tiek saistīta ar auglības kultu un nelaimju novēršanu.
Līdz pat šodienai ar nosaukumu Līgosvētki daļa svinētāju apzīmē Zāļu dienu, Jāņu nakti un Jāņu dienu. Tomēr arvien biežāk savu vietu ieņem latviski pareizais svētku nosaukums Jāņi.
JĀŅU VĒSTURE
Vasaras saulgriežu laikā līdz Zemei nonāk visvairāk Saules gaismas. Šī enerģija dabā veicina dzīvības vairošanos un augšanu, tāpēc ļoti daudzās pirmatnējās kultūrās šīs dienas tiek svinētas. Tā ir arī viena no vissenākajām Eiropas tautu tradīcijām, kas iezīmē laika cikliskumu un kalpo par atskaites punktu kalendāram. Pēc savas nozīmes tie bija vissvarīgākie gada svētki. Visu nakti jākurina ugunskurs, lai nodrošinātu gaismas pāreju no viena saules gada otrā. Ugunskurā tika dedzināti pērnie vainagi un mesti ziedokļi — lai nākamais cikls būtu auglīgs druvām, cilvēkiem un zvēriem. Tāpēc tika veiktas arī erotiskas darbības, bet par to visu atbildīgs bija Jāņa tēvs. Arī romiešu mitoloģijā dievs Jānuss (Ianus, izrunā [ˈjaː.nus]) atbild par galu un sākumu. Jaunais cikls (gads) bija jāsagaida tīram — pēc pusnakts bija jāmazgājas rasā, ezerā vai upē. Tāpat arī lēkšana pāri ugunskuram nodrošina attīrīšanos. Visi ciemiņi bija kārtīgi jāpacienā.
12. gadsimtā, vācu krustnešiem sasniedzot Baltijas krastus, viņus pārsteidza Jāņu nakts orģijas un pagānisko iezemiešu nesaprotamā līksmība pie nakts tumsā liesmojošiem ugunskuriem. Pirmie bīskapi uzskatīja, ka latvieši ir „tumši ļautiņi” un centās šos svētkus iznīdēt, taču Jāņu svinēšana izrādījās stiprāka par Dieva vārdiem, tāpēc kristīgajai baznīcai nācās iemācīties ar to sadzīvot. Vēlāk baznīca nosprieda, ka arī kristīgajā dzīvē derētu pa kādai līdzīgai izpriecai.
Jāņu paražas ir ļoti senas un atrodamas tautas folklorā, bet pirmie svinību apraksti jau atrodami kopš viduslaikiem. Vēsturnieks Leonīds Arbuzovs pētījumā par latviešu literatūras pieminekļiem pieminējis dažus ievērības cienīgus faktus par Rīgas alus un vīna nesēju amata biedrību. Alus nesēji ir viens no četriem senākajiem amatiem Rīgā. Šī ģilde, saukta par Jāņa ģildi, pastāvēja no 1396. gada līdz pat 1870. gadiem. Tajā lielākoties bija latvieši un jau no 1517. gada arī amata vecākie šajā brālībā bija latvieši. Ierakstus biedrības grāmatās parasti veica garīdznieki. Tieši tajās atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā — jau no 15. gadsimta. Jāņa ģildei Jēkaba baznīcā bija pat savs altāris par godu tās aizbildnim Jānim Kristītājam. Būtiska vieta šīs ģildes tradīcijās bija kopīgai svētku svinēšanai, īpašu godu izrādot Jānim Kristītājam, par kura dzimšanas dienu kristīgā baznīca pieņēmusi 24. jūniju.
Jāņa ģilde bija brālība ar gadsimtiem senu vēsturi un pēc L. Arbuzova domām svētki tieši alus un vīna nesēju amata biedrības iespaidā pieņēma dažas tradīcijas. Piemēram, palielinātu alus lietošanu salīdzinot ar citiem svētkiem un ieražu dedzināt mucu, kura tiek uzlikta staba galā. Nav grūti šādu tradīciju sasaistīt ar biedrības aroda specifiku — alus un vīna transportēšanu. Muca staba galā kalpo arī par praktisku līdzekli labākai svētku laukuma izgaismošanai. Tautas tradīcijās uguni kārts galā sauc par pūni (pūnis) un tas dod rituālu saules gaismu, kas tālāk apspīd laukus, dodot tiem svētību, bet Jāņu sieram ir speciāla recepte.
1584. gadā Baltazars Rusovs savā Livonijas hronikā rakstīja, ka „Pie jāņugunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā”. Zināms, ka tajā laikā Rīgas zvejnieki, mastu brāķētāji un pārcēlāji katru gadu pēc saulgriežiem laivās brauca uz Pārdaugavu vai arī uz kādu Daugavas salu, kur, kopā ar ģimenēm un viesiem dedzinot sārtus, līksmoja līdz pat rīta ausmai.
Kad 1759. gadā bagātais latviešu mastu brāķētājs Jānis Šteinhauers nopirka daļu Zasumuižas, kur aizsākās Zāļu vakara svinēšanas tradīcija. Vēlāk svinēšanu pārcēla uz viņam piederošo Hermeliņa muižu Daugavas labajā krastā. Ap 1790. gadu ieviesās tradīcija arī rīkot svētku uguņošanu uz Daugavas. 1820. gados Rīgas rāte lika pārcelt Daugavmalas Zāļu tirgu pie Šāļu vārtiem Svērtuves ielas galā.
Vēl 18. gadsimta beigās pie kādas nopostītas baznīcas Vīlandes apkārtnē Jāņu vakarā sapulcējušies tūkstošiem cilvēku. Uz drupām dedzināta Jāņuguns, kurā ļaudis metuši ziedojumus. Šķīstīšanās nolūkos sievietes kailas dejojušas ap drupām, citi turpat sēdējuši, ēduši un dzēruši.
Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā, Zāļu dienas svinēšana izvērtās par tautas svētkiem. Tika izteikts priekšlikums, ka 22., 23. un 24. jūniju vajadzētu atzīt par nacionālo svētku dienām, 22. jūnijā svinot Varoņu dienu (atceroties uzvaru Cēsu kaujās), 23. jūnijā Zāļu dienu, bet 24. jūnijā Jāņa dienu.
Padomju laikā svētku svinēšana oficiāli nenotika. No pavārgrāmatām tika izņemtas Jāņu siera receptes un jāņtārpiņi bija jāsauc par spīdekļiem.
1990. gada 3. oktobrī likumā „Par svētku un atceres dienām” Jāņi atkal tika atzīti par valsts svētku dienām.
JĀŅU ZĀĻU LASĪŠANA, VAINAGU PĪŠANA UN SĒTAS PUŠĶOŠANA
Jāņus ievada Zāļu diena, kuras raksturīga paraža ir sētas pušķošana, vainagu vīšana un Jāņu zāļu lasīšana, no šīm darbībām arī cēlies Zāļu dienas nosaukums. Jāņus sagaidot, pušķo ēkas, vārtus, durvis, logus, jumtus, istabas, galdus un krēslus, darbarīkus. Jāņu zālēm ir sevišķa nozīme: tās nes auglību un svētību, dod veiksmi un veselību, veicina labklājības vairošanos. Tāpēc arī Jāņu bērni apveltī ar Jāņu zālēm cilvēkus, lopus un ēkas un visu, kam grib labu vēlēt. Latvieši uzskata, ka zāļu dienā un Jāņu vakarā plūktām zālēm ir īpaša burvība un spēks, jo tās ir plūktas dabas visaktīvākajā laikā. Pušķošanai izmanto ozola zarus un vainagus, vītnes, bērza meijas, lapas, ziedus un zāļu pušķus. Durvis un pagalmu parasti pušķo ar meijām un ozola zariem. Sētas pušķošanai ir arī aizsargāšanās nozīme pret ļaunumu, raganām, burvjiem un skauģiem, kas Jāņu laikā ir īpaši aktīvi un cenšas kaitēt sētai, laukiem, mājām, to ļaudīm. Ļaunuma atvairīšanai lieto pīlādža zarus, tos pieliek pie durvīm, iesprauž pažobelēs un citās vietās sētā, kuras vēlas pasargāt. Pīlādzim ir spēks pasargāt no ļaunuma ─ tam ogas galā ir krusta zīme, kam ir aizsargājošs spēks. Ļaunuma atvairīšanai lieto arī dažādus asumus, piemēram, dadžus, ābeļu zarus, izkaptis, adatas, ecēšas un nātres.
JĀŅU CIENASTA SARŪPĒŠANA
Kā jau svētkos pienākas, arī Jāņos latvieši pulcējas pie svētku galda. Galdā tiek celti daudzi ēdieni, kam ir arī simboliska nozīme. Ēdieni tiek rūpēti jau laikus pirms Jāņiem, lai uz svētkiem tos varētu celt galdā. Galvenais Jāņu ēdiens un simbols ir Jāņu siers, kuru Jāņos sien apaļu vai ar deviņiem stūrīšiem. Apaļais un dzeltenais Jāņu siers simbolizē sauli. Jāņu siera izskats, krāsa un garša saglabājusies nemainīga gadsimtu gaitā.
Jāņu dzēriens ir alus, kas simbolizē dzīvību, dzīvības sulas, jo to gatavo no dzīva grauda. Toties bērniem tiek darīts iesala dzēriens.
Jāņos galdā ir jābūt arī medum, kas bišu sarūpēts un ir dieva dāvana cilvēkam. Tik pilnīgs ir medus! Līdzās tam jāliek maize, pīrāgi un plātsmaizes, jo grauds, no kā maļ miltus, ir dzīvības un spēka simbols.
JĀŅU UGUNS KURŠANA
Jāņu svinību neatņemama daļa ir uguns – uguni Jāņos aizdedz līdz ar saules rietu un dedzina visu nakti – līdz saules lēktam, lai nepārtrauktu gaismas klātesamību. Jāņos gandrīz katrā sētā ļaudis pulcējas pie ugunskuriem un uguni paceļ arī augstas kārts galā, tādējādi uguns simbolizē Saules uzkāpšanu debesu kalnā, gaismas pilnīgo uzvaru pār tumsu. Pie Jāņu uguns līgotāji pavada visu nakti un cenšas palikt nomodā. Saules lēkts tiek gaidīts ar skanīgām dziesmām un gaišām domām. Līdz ar Saules lēktu tiek pavadīts Jānis, aicinot to apciemot atkal citu gadu.
JĀŅI UN PAPARDES ZIEDS
Runā, ka Jāņu nakts esot vienīgais laiks gadā, kad var redzēt noslēpumaino papardes ziedu. Kas to atrod, tas iegūst laimi un visas viņa vēlēšanās piepildās!
JĀŅU PIRTS
Iešana pirtī ir sena latviešu tradīcija, turklāt tolaik sievietes gāja kopā ar vīriešiem. Lāviņu noklāj ar koku zariem, pļavas puķēm un zālītēm. Katrai pirtsslotai ir sava nozīme. Ozollapu slotiņa dara skaidrākas domas, bērza slota atpūtina miesu un dod jaunus spēkus, bet kadiķa pirtsslota atbrīvo no visa sliktā un liekā.
Kad svinētāji kārtīgi nopērušies, jālec tuvumā esošā dīķī, upē, ezerā vai vismaz vēsa ūdens baļļā.
LATVIEŠU TAUTASDZIESMAS PAR JĀŅIEM
Dainas jeb tautasdziesmas ir viena no galvenajām latviešu folkloras mutvārdu tradīcijām četru rindu vai, retāk, sešu rindu dzejā. Dažādi to varianti izplatīti visos Latvijas kultūrvēsturiskajos novados un tas veido daļu no latviskās identitātes.
Latviešu tautasdziesmu vākšanu sāka vācbaltiešu literāti 18. gadsimta vidū, to sacenšoties turpināja Latviešu Draugu biedrība un jaunlatvieši 19. gadsimtā. Ievērojamākais tautasdziesmu apkopotājs bija Krišjānis Barons, kas izdeva akadēmisku latviešu tautasdziesmu sakopojumu „Latvju dainas” sešos sējumos Jelgavā un Pēterburgā (1894.—1915.).
Kr. Barona izveidotais Dainu skapis ar 268 815 dainu lapiņām 2001. gada 4. septembrī tika ierakstīts UNESCO Pasaules atmiņas (Memory of the World) sarakstā kā „The Cabinet of Dainas / Dainu skapis”.
Barona izveidotajā Dainu skapī ir savāktas aptuveni 1800 dainas, kas saistītas ar Jāņu tematiku.
JĀŅI PASAULĒ
Vasaras saulgriežu svinības jūnija otrajā pusē svin arī citviet pasaulē – gan kurina ugunskurus, gan dzer ko stiprinošu un veic mistiskus rituālus. Bet ir arī pie mums, Latvijā, nepierastas izdarības ─ piemēram, tiek dāvināti bazilika stādiņi vai izraudzītas līgavas.
Indieši Jāni sauc par Devajanu, grieķi par Apollonu, bet senie romieši to nodēvējuši par Janusu. Tieši romiešu Janusu daudzi arī uzskata par mūsu paša Jāņa ciltstēvu.
Vasaras saulgrieži visplašāk tiek svinēti tikai četrās pasaules valstīs, kur tie atzīti par nacionālajiem svētkiem un šajā dienā ir oficiāla brīvdiena. Tas ir visās trijās Baltijas valstis – Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā arī Kanādas provincē Kvebekā.
JĀŅI OKEĀNA OTRĀ KRASTĀ ─ AMERIKĀ
JĀŅI BRAZĪLIJĀ
Brazīlijā tiek atzīmēta Svētā Jāņa diena, ko plašāk pazīst kā Jūnija svētkus. Šo svētku tradīcijas Brazīlijā ienāca līdz ar portugāļu ieceļotājiem. Svētkos tiek dejotas īpašas dejas, notiek tērpu parādes un rīkotas svētku maltītes, bet svētku laukuma centrā tiek uzstādīts ar ziediem greznots stabs un aizdegti ugunskuri.
JĀŅI KANĀDĀ
Jāņus galvenokārt svin Kvebekas provincē, kur svētku tradīcijas ieviesa franču kolonisti. Tie tika svinēti tik plaši, ka 20. gadsimtā Kvebekas provincē tos nācās atzīt par nacionālajiem svētkiem un pasludināt oficiālu brīvdienu. Viena no plašāk zināmajām svētku tradīcijām ir milzu ugunskuru aizdegšana 24. jūnija vakarā.
JĀŅI AMERIKAS SAVIENOTAJĀS VALSTĪS
Amerikas Savienotajās Valstīs vasaras saulgriežus svin galvenokārt skandināvu izcelsmes amerikāņi, īpaši zviedri. Tie pat tiek dēvēti par zviedru saulgriežiem un arī Zviedrijas dienu, kurā jau kopš 1941. gada tiek atminētas un godātas Zviedrijas tradīcijas un vēsture.
Amerikas Savienotajās Valstīs laika posmā no 23. līdz 26. jūnijam ļoti izplatīti ir brīvdabas kantrīmūzikas festivāli.
JĀŅI PIE SLĀVU TAUTĀM
JĀŅI BULGĀRIJĀ
Bulgārijā vasaras saulgriežos tiek atzīmēti gan pagāniskie svētki, gan svētīta Jāņa Kristītāja diena, taču bieži svinībās sajaucas abu svētku tradīcijas un rituāli. Bulgāru folklorā teikts, ka vasaras saulgriežos saule vēl pēdējo reizi uzsmaida cilvēkiem un tad lēnām sāk iestāties ziemas laiks.
JĀŅI HORVĀTIJĀ
Horvātijā vasaras saulgriežus atzīmē 23. jūnija vakarā, lielākoties ─ lauku apvidos. Svētku rituālu ietvaros ezeru un upju piekrastēs, kā arī pludmalēs tiek dedzināti ugunskuri, pār kuriem lec jaunieši.
JĀŅI POLIJĀ
Svētkos ir pieņemts ģērbt tradicionālos poļu tērpus un svētki tiek svinēti visu nakti līdz pat saullēktam. Meitenes gatavo ziedu vītnes, kas tiek mestas ūdenī, tāpat ar ziediem tiek rotātas mājas un pilsētu laukumi.
JĀŅI UKRAINĀ
Ukrainā vasaras saulgrieži tiek saukti par Ivana dienu un tiek krāšņi atzīmēta ar dažādiem pagāniskiem rituāliem. Neskatoties uz to, svētkus savā kalendārā iekļāvusi arī pareizticīgā baznīca. Daudzi no rituāliem, kas tiek veikti šajos svētkos, saistīti ar svētīšanu un veiksmes nodrošināšanu. Tiek dedzināti ugunskuri, notiek dejas un dziedāšana. Dažviet tiek rīkotas zirgu skriešanās.
JĀŅI VECAJĀ, LABAJĀ EIROPĀ
JĀŅI LIETUVĀ
Lietuvā, kur svētkus sauc par „Jonas” svētku svinēšana ļoti plaši notika līdz padomju okupācijai, pēc tam svētki daudzviet vairs netika svinēti vai svinēti ļoti nedaudzās vietās. Mūsdienās to svinēšanas tradīcijas sāk atdzīvoties, tāpat kā Latvijā tiek dedzināti ugunskuri, dziedātas dziesmas un dejots.
JĀŅI SOMIJĀ
Somi Jāni sauc senā dieva Uko vārdā par Ukonjuhlu. Somi tāpat kā latvieši Ukonjuhlu brauc svinēt uz laukiem. Ozola vietā viņiem gan ir bērzs. Tie, kam saulgriežu laikā jāpaliek pilsētā, var nopirkt bērzu zarus un ceriņus, lai mājās radītu lauku ilūziju.
Saulgriežu nakts kulminācija ir ugunskura aizdegšana. Dažos somu ciemos pat notiek sacensības ─ kurš izveidos vislielāko ugunskuru un cik tālu tas būs redzams. Neatņemama svētku daļa ir balti bērzi, meitenes tautastērpos un zili baltais Somijas karogs.
Somiem Jāņi nebūtu Jāņi, ja netiktu izmantotas tradicionālās somu pirtis. Interesanta ir lielā atšķirība ─ somi Jāņos kurina pirti, bet latviešu ticējums vēsta, ka Jāņu naktī nedrīkst kurināt pirti, lai zirgi nesvīstu.
Vasaras saulgriežu laikā tiek organizēti daudzi mūzikas festivāli un cilvēki ap šo laiku masveidā dodas brīvdienās, pārceļoties no pilsētas un lauku kotedžām. Somijā līdz 1955. gadam vasaras saulgrieži tika svinēti 24. jūnijā, bet turpmāk ─ sestdienā, kas iekrīt starp 20. un 26. jūniju. Arī somiem galvenā tradīcija ir ugunskuri, kuri galvenokārt tiek aizdegti ezeru vai jūras krastā.
Somijā iet gluži kā pie mums — kuras milzu ugunskuri, ļaudis dzer ne tikai alu, bet arī ko stiprāku, iet peldēties, brauc ar automašīnām, un pēc svētkiem laikraksti publicē sirdi stindzinošus statistikas datus par bojāgājušajiem.
JĀŅI ZVIEDRIJĀ
Zviedrijā svētki tiek svinēti starp 19. un 25. jūniju. Svētku rituālu vidū ir dejošana ap ziediem rotātu stabu, kurā piedalās gan pieaugušie, gan bērni. Tiek spēlēta tautas mūzika un dziedātas īpašas svētku dziesmas, rīkotas maltītes un alus dzeršana. Pastāv uzskats, ka vasaras saulgriežu naktī notiek maģiskas lietas, tiek zīlēta nākotne.
JĀŅI NORVĒĢIJĀ
Dažviet saglabājusies tradīcija precēties šajos svētkos ─ kāzas esot simbols visam jaunajam. Kaut gan Norvēģijā saulgrieži nav oficiāli svētki, daudzi cilvēki izmanto vasaras īsāko nakti, lai sarīkotu privātas ballītes un līksmotu pie ugunskura.
JĀŅI DĀNIJĀ
Dānijā Jāņus dēvē par „Sankt Hans aften”. Mūsdienās svētkus vairs tik plaši neatzīmē, taču cilvēki izbrauc zaļumos un rīko piknikus, kā arī dedzina ugunskurus. Saglabājusies arī tradīcija ugunskurā sadedzināt salmu lelli jeb raganu.
JĀŅI ANGLIJĀ
Ik gadu tūkstošiem vasaras saulgriežu svētku svinētāji pulcējas pie seno druīdu akmens krāvumiem Stounhedžā Anglijas dienvidos. Kaut gan mūsdienu druīdiem nav nekādas saistības ar sākotnējiem druīdu priesteriem, tomēr tradīcija joprojām ir dzīva. Par spīti varas pretdarbībai!
1985. gadā Anglijas varas iestādes aizliedza druīdu svētku svinēšanu, jo uzskatīja, ka vērienīgie svētki varētu kaitēt vēsturiskajiem akmeņiem un apkārtējai ainavai. Tomēr britu karaļnamam neizdevās iznīdēt vasaras saulgriežu svinības. Tā bija tikai neliela un tautas neizprasta angļu karalienes kaprīze, tāda pati kā savulaik Hruščova mēģinājums latviešiem atņemt Jāņu ugunskurus.
JĀŅI FRANCIJĀ
Francijā Jāņi reiz tika atzīmēti 24. jūnija vakarā, aizdedzinot ugunskurus un piekopjot dažādus pagānu rituālus, taču mūsdienās tos tikpat kā neatzīmē, taču ap šo laiku tiek rīkoti dažādi mūzikas pasākumi.
JĀŅI ĪRIJĀ
Īrijā šie svētki reiz tika plaši atzīmēti. Ar laiku svētki izzuduši no īru tradīcijām, lai gan atsevišķos lauku rajonos tos vēl atzīmē ar svētku tirdziņiem, mūzikas pasākumiem un uguņošanu. Pēdējos gados Jāņu svinēšanas tradīcijas Īrijā atdzīvinājuši uz turieni emigrējušie latvieši un lietuvieši.
JĀŅI SPĀNIJĀ
Pārsvarā svētkus atzīmē lauku reģionos vai jūras piekrastes ciemos, kur tiek dedzināti ugunskuri, kas atbaida sliktos garus un dod svētību apkārtējiem. Svētkos tiek gatavota īpaša maltīte, bet tie, kas tic ticējumiem, vāc dabas augus, jo, šajā dienā vāktiem, tiem esot spēks dziedēt slimības.
JĀŅI PORTUGĀLĒ
Portugālē svētkus dēvē par „Santos Populares” un katrā Portugāles pilsētā tos svin atšķirīgā jūnija dienā. Visplašāk portugāļu Jāņi tiek svinēti valsts Ziemeļos ─ Porto pilsētā un tās apkārtnē. Vasaras saulgriežu dienā tiek godināts kāds no svētajiem, pilsētā notiek plašas svinības, tiek rotātas ielas un laukumi. Skvēros tiek rīkotas dejas un uzstādīti nelieli altāri, par godu svētajiem. Šajos svētkos pēc portugāļu tradīcijām viens otram var atzīties mīlestībā. Portugāļi gan nemeklē papardes ziedus, bet dāvina viens otram bazilika stādiņus un mīlas balādes. Notiek arī pamatīga izēšanās un vīna dzeršana.
JĀŅI RUMĀNIJĀ
Rumānijā svētkus sauc par „Drăgaica” jeb „Sânziene”. Meitenes izpilda senu, tradicionālu rumāņu deju, kuras noslēgumā viena no viņām tiek izraudzīta par „Drăgaica”, kura tiek ietērpta līgavas tērpā un greznota ar ziedu vainagu. Pilsētās tiek rīkoti tirdziņi.
JĀŅI VĀCIJĀ
Bavārijā ik gadu 23. jūnijā kalnos tiek dedzināti ugunskuri ─ šī ieraša izdzīvojusi no sendienām, kad naktīs pie ugunskuriem sildījās gani. Šodien tie ir līksmes, iedzeršanas, kalnā kāpšanas svētki, kuros tiek pieminēti arī kalnos bojā gājušie.
TULKOJUMI 110+ VALODĀS
Skrivanek tulku un tulkotāju komanda strādā gan ar tipveida dokumentu rakstiskajiem tulkojumiem, gan notariāli apliecinātiem tulkojumiem. Tulkošanas birojs Skrivanek nodrošina arī tekstu korektūru un stilistisko uzlabošanu, ja nepieciešams tiek veikta redaktūra un terminoloģijas pārbaude. Nodrošinām visa veida mutiskās tulkošanas pakalpojumus uz un no angļu, igauņu, lietuviešu, somu, dāņu, norvēģu, zviedru, franču, spāņu, portugāļu, itāļu, rumāņu, vācu, bulgāru, horvātu, poļu, ukraiņu un citām valodām.
VALODU KURSI
Piedāvājam valodu mācības uzņēmumu un iestāžu darbiniekiem, kā arī individuālos un grupu kursus privātpersonām. Nodarbības nodrošinām klātienē vai tiešsaistē. Īpašais piedāvājums – apmeklējiet individuālos kursus divatā, maksājot tikai par viena studenta mācībām!
Esam apkopojuši 100 latviešu valodas padomus īpašā grāmatā, kuru piedāvājam jums lejupielādēt bez maksas. Lai to saņemtu, lūdzam aizpildīt zemāk norādīto pieteikuma formu Skrivanek Baltic ikmēneša jaunumiem.
