Zviedru valoda pieder indoeiropiešu valodu saimes ģermāņu grupas ziemeļģermāņu apakšgrupai. Tā ir radniecīga norvēģu, dāņu un islandiešu valodām, vistuvākā radniecība tai ir ar dāņu valodu, tālākā – ar norvēģu.

Šo valodu prot aptuveni 10 miljoni cilvēku, un tā ir oficiālā valsts valoda Zviedrijā un otra valsts valoda Somijā, kā arī viena no Eiropas Savienības un Ziemeļu Padomes oficiālajām valodām.

Zviedrijā dzīvo ap 9,4 miljoni zviedru valodas runātāju, Somijā – 290 000, ASV – 70 000, Spānijā – 40 000, Apvienotajā Karalistē – 30 000 un Kanādā – 20 000. Pēc runātāju skaita zviedru valoda ir lielākā no Ziemeļvalstu valodām. Tā kā visas skandināvu valodas vēsturiski ir ietekmējusi lejasvācu valoda, arī mūsdienās gan zviedri, gan somi un norvēģi spēj saprast cits cita teikto. Uzskata, ka pat aptuveni 30–40 % vārdu skandināvu valodās ir aizgūti no lejasvācu valodas, un šīs līdzības vērojamas gan leksikā, gan gramatikā.

Bieži runā par sešiem galvenajiem dialektu apgabaliem Zviedrijā, un tiem tiek pievienotas austrumzviedru izloksnes (östsvenska målen) Somijā. Zviedrijā virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem izšķir dienvidzviedru dialektus (sydsvenska mål), jētlandiešu dialektus (götamål), gotlandiešu dialektus (götländska mål), svēlandiešu dialektus (sveamål), berjslāgeniešu dialektus (bergslagsmål) un norlandiešu dialektus (norrländska mål). Atšķirības starp dialektu apgabaliem galvenokārt attiecas uz izrunu. Tomēr ir arī daudz īstu vietējo dialektu, kurus cilvēkiem, kas ieradušies no citām vietām, var būt grūti saprast.

Zviedru valoda ir veidojusies no senskandināvu valodas, kurā Skandināvijā vikingu ēras laikā runāja ģermāņu ciltis. Aptuveni 8. gadsimtā no tās sāka veidoties dažādas reģionālas valodas formas, kuras līdz 11. gadsimtam pārtapa par četriem dialektiem, kas tālāk attīstījās tagadējās ziemeļģermāņu valodās – islandiešu, norvēģu, dāņu un zviedru valodā.

Zviedru valodas leksikā ir daudz aizguvumu – senākie no latīņu, grieķu, lejasvācu un augšvācu valodas, jaunākie – no franču un angļu valodas.

Senākais zviedru valodas rakstības veids bija rūnu raksti, ar kuriem greznoti vēstures pieminekļi, kas saglabājušies pat no 8. gadsimta.

Līdz ar kristietības un tās reliģiskās literatūras izplatīšanos 10.–11. gadsimtā, Zviedrijā plaši lietoja arī latīņu valodu. Bagātīgākas zviedru valodas rakstības liecības saglabājušās sākot ar 13. gadsimtu, kad zviedru valodas rakstībā sāka lietot latīņu alfabētu.

Nozīmīgākie rakstu pieminekļi zviedru valodā, kuri saglabājušies no 14. gadsimta sākuma, ir vēsturiskas hronikas. Zviedru literārās valodas izveidi veicinājis 16. gadsimtā izdotais Bībeles tulkojums no latīņu valodas zviedru valodā. Literārā valoda veidojusies 17. gadsimtā, tai ir divi varianti – rikksvenska (Zviedrijā) un finlandssvenska (Somijā). Literārās valodas pamatā ir svejiskie dialekti.

Pirmā iespiestā grāmata zviedru valodā izdota 1495. gadā, pirmā zviedru gramatikas grāmata – 1684. gadā (latīņu valodā). Galvenās dialektu grupas ir šādas: dienvidzviedru, jētiskie, svejiskie, norlandiešu, austrumzviedru un gotlandiešu dialekti.

1786. gadā karalis Gustavs III (Gustaf III) nodibināja Zviedrijas Akadēmiju (Svenska Akademien), lai “veicinātu zviedru valodas tīrību, spēku un diženumu”. Zviedrijas Akadēmijas vislabāk zināmais uzdevums mūsdienās ir Nobela prēmijas piešķiršana literatūrā. Akadēmija piešķir arī citus apbalvojumus un ir atbildīga arī par Zviedrijas Akadēmijas vārdu sarakstu (Svenska Akademiens ordlista), kas ir normatīvs zviedru pareizrakstības un vārdu formu darināšanas izdevums, kura pirmais publicējums datēts ar 1874. gadu.

Saskaņā ar 2009. gada Valodu likumu zviedru valodai Zviedrijā ir galvenās valodas statuss. Likumā ir noteikts, ka zviedru valoda ir Zviedrijas vispārpieņemtā kopējā un sabiedriskās saziņas valoda. To var izmantot visās sabiedrības jomās, piemēram, sazinoties ar valsts pārvaldes iestādēm. Zviedru valodai Somijā ir valsts valodas statuss ar tādu pašu juridisko statusu kā somu valodai. Zviedru valoda ir viena no oficiālajām Eiropas Savienības valodām.

Zviedrijā ir arī piecas mazākumtautību valodas: somu, meankieli, sāmu, jidišs un romu. Zviedrijas parlaments likumdošanas kārtībā ir piešķīris minoritātes valodas statusu arī zviedru zīmju valodai.

Zviedru valoda ir diezgan sarežģīta gan gramatiski, gan skanējuma ziņā. Bieži vien teikums beidzas ar augšupejošu intonāciju. Savdabīgo skanējumu nosaka divējādi akcentu jeb intonāciju veidi – ir krītošais akcents un locītā intonācija. Locītā intonācija dzirdama divzilbju un vairākzilbju vārdos, kuros vienai zilbei ir pamata uzsvars, bet citai – blakus uzsvars. Tādos vārdos intonācija vispirms ir krītoša, tad kāpj un atkal krīt, veidojot muzikālu skanējumu.

Mūsdienu zviedru valodai raksturīgs neformāls stils un tuvinošas gaisotnes radīšana gan saskarsmē ar citiem cilvēkiem, gan arī saziņā ar valsts pārvaldes iestādēm. Ar dažiem izņēmumiem personas, arī personiski nepazīstami ļaudis ar augstu sociālo statusu, tiek uzrunāti ar personu vietniekvārdu vienskaitļa otrajā personā du (‘tu’). Šādas komunikatīvās attīstības pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 60. gados.

Valodas kods ISO 639-1: sv

Kopš 13. gadsimta zviedru valodas pierakstīšanai tiek lietots latīņu alfabēts, kas papildināts ar dažiem burtiem, kas nav raksturīgi latīņu alfabētam. Zviedru alfabēts sastāv no 29 burtiem – 9 patskaņiem ( a, e, i, o, u, y, å, ä, ö) un 20 līdzskaņiem ( b, c, d, f, g, h, j, k, l, m, n, p, q, r, s, t, v, w, x, z). No tiem W un Q tiek izmantoti tikai nosaukumos vai aizguvumos.